Atskatoties uz aizvadīto nedēļu, kā kolāža parādās mirkļu attēli, vietas un pasākumi, kuros būts. Tik daudz notikumu vienā nedēļā sen nav bijis. Ir patīkami, ka dzīve atgriežas ierastajā ritmā, tomēr ķermenis un prāts šim uzrāvienam laikam nebija gatavs. Darāmā bija vairāk nekā sapratnes — Daugavas pārpeldēšanas pasākums, četras sacensības, arī ierastie darbi. Kopš varu atgriezties darbā — redakcijā, manī kūsā liels entuziasms un griba darīt. Taču aizvadītā nedēļa atgādināja, ka visam ir robežas un kas par daudz, tas par skādi. Gribēšana un varēšana tomēr ir atšķirīgas lietas.
No 1. jūlija tika atcelti vairāki ierobežojumi, kas tika ieviesti, lai novērstu koronavīrusa izplatību. Visapspriestākais ir atvieglojums par sejas masku obligāto lietošanu sabiedriskajā transportā. Nav noslēpums, ka lielākā daļa šo prasību ignorēja laikā, kad tā bija spēkā. Pēdējos mēnešos vairākas reizes braucu ar starppilsētu autobusu, vienu reizi ar vilcienu. Maska līdzi bija visās reizēs, uzvilku tikai vienu reizi — braucienā uz Jaunjelgavu, kad sejas aizsegi bija visiem pasažieriem. Respektēju apkārtējo drošību. Tā gan vairāk bija pareizuma demonstrēšana, nevis mana pārliecība. Tāpat rīkojās arī vairākums sabiedriskā transporta pasažieru, maskas vilka tie, kas baidījās no iespējamā soda, izlikšanas no transportlīdzekļa vai apkārtējo nosodījuma. Ķīnā sejas aizsarglīdzekļi ir ikdienišķa parādība, Latvijā tā pievērš uzmanību un ir apspriešanas temats. Latvietis savā būtībā nav sterilitātes piekritējs. Pērn tika veikta sabiedrības aptauja, kuras dati liecina, ka pēc tualetes apmeklējuma rokas nomazgā vien 24% respondentu. Apšaubāms, tomēr interesants bija aptaujas rezultāts par pārtiku, kas nokritusi uz grīdas. Gandrīz trešdaļa Latvijā dzīvojošo paceļ sviestmaizi un to apēd.
Manuprāt, par likumu spēcīgāks būtu izglītojošs aicinājums. Mārketingā līdzīgu taktiku veiksmīgi izmanto daudzi uzņēmēji. Pasniedz preci, pastāsti par ieguvumiem! Brīnumi notiek, cilvēki pērk un lieto šo preci. Cilvēks nespēj no laba prāta pieņemt to, ko viņam uzspiež. Tērējot ministrijām piešķirto finansējumu, kungi jau nu varēja noalgot labākus reklāmas speciālistus. Dzīves mācība, ka ēzelis strādās efektīvāk ar burkānu, nevis pātagu, darbojas arī uz sabiedrību.
Gaidot 2021. gada pašvaldību vēlēšanas, aktualizējies jautājums par likuma grozījumiem, kas ļautu vēlēšanās piedalīties 16 gadus veciem jauniešiem. Atceroties, kāda pati biju šajā vecumā, man nedrīkstētu piešķirt šādas privilēģijas. Politikā, pat vietējās varas, neorientējos. Tā bija un ir arī šodien — slava iet pa priekšu. Jaunieši labi ja zina pie varas esošo pārstāvju vārdus, varbūt sejas. Manā laikā skolā nebija tādas politoloģijas. Mūsdienu jaunieši ir intelektuālāki un daudzpusīgāki. Iesaistās jaunatnes politikas veidošanā, apmeklē Saeimu. Bet nevar visus vēzīšus likt vienā maisiņā. Pat izglītots pieaugušais politikā orientējas slikti. To pierāda vēlēšanas, kad tiek ievēlēti vecie deputāti. Tas liek domāt, ka, dodot iespēju izteikties jauniešiem, situācija būs līdzīga. Tie, kas izmantos iespēju vēlēt, izvēlēsies to, ko zina. Un zina pie varas esošos. ASV un citās valstīs jaunieši 16 gados var vadīt automašīnu un iegādāties alkoholiskos dzērienus. Latvijā par to nav runas, tā būtu pārgalvība un liels risks. Tikmēr lēmējvaras piešķiršana ir aktuāla tēma. Cik ļoti mēs uzticamies jauniešiem? Vai varbūt jāsliecas piekrist viedoklim, ka šī likuma lobētāji ir cilvēki, kas cer manipulēt ar jauniegūtajām balsīm? Jaunieši izsaka savas domas par daudz ko. Par šo priekšlikumu neesmu dzirdējusi vai lasījusi nevienu ziņu. Vai maz pašiem jauniešiem tas ir vajadzīgs, vai viņi grib tiesības lemt? Tie pāris 16, 17 gadu veco jauniešu, kam pajautāju domas par šo tēmu, atbildēja, ka par politiku neinteresējas.
Mani satrauca pēdējā laika smagās autoavārijas. Iespējams, tādēļ ar šausmām lasīju par plānoto ātrgaitas autoceļu būvniecību. Protams, nebūtu slikti uz jebkuru Latvijas malu no Rīgas aizbraukt divās stundās. Vai braucēji ir pietiekami kulturāli un apzinīgi? Spēkā stājušies stingrāki sodi par pārkāpumiem ceļu satiksmē. Šobrīd esmu skeptiska, ka tie ko līdzēs. Cilvēki sociālajos tīklos ziņo par fotoradariem, braucot viens otram pretī ar gaismām signalizē, ka krūmos gaida policija. Vadītājs braši runā pa telefonu, noliek to brīdī, kad ierauga pretī braucošo “baltpelēko soģi”. Vai tā ir atbildība? Jā, man nav autovadītāja apliecības, bet man ir, ko zaudēt. Mašīnā esmu pasažiere, bet tādēļ neesmu mazāk tiesīga izteikties. Arī mana drošība un pat dzīvība ir likta uz strīpas. Braukšana dzērumā un bīstamu manevru veikšana uz ceļa ir pārgalvība, telefona lietošana pie stūres ir vadītāja attieksme. Cik ļoti jums ir vienalga? Zvanot bieži nākas dzirdēt atbildi — esmu pie stūres, runā ātri. Tā arī neesmu sapratusi, kādēļ vispār jāatbild uz zvanu, saruna tāpat nesanāk. Sasniegsi galamērķi un piezvanīsi. Drošība ir pirmajā vietā!
Brīvdienās apmeklēju strītbola un minifutbola sacensības. Sestdienas strītbola turnīrs sagādāja nelielu kultūršoku, biju patīkami pārsteigta, ieraugot tik daudz komandu. Pandēmija daudz ko atņēma, tajā pašā laikā iemācīja novērtēt dzīves sīkumus. Pasākumi un notikumi, kurus līdz šim gausi apmeklēja, nu ir kaut kas īpaši patīkams. Tā tik turpināt!
Svētdien, par spīti nogurumam un darāmo darbu kalnam, spontāni apmeklēju izklaides parku “Avārijas brigāde”. Tas bija pareizs lēmums, kas deva nepieciešamo uzlādi jaunai darba nedēļai.
