Vēl jau demokrātiski vēlam tikai pirmos vienpadsmit gadus. Pamaz pieredzes, pamaz. Gan partijām, gan vēlētājiem. Tomēr šo to jau esam iemācījušies. Kaut vai savā labā izmantot visu, ko priekšvēlēšanu laiks dod.
Vēl jau demokrātiski vēlam tikai pirmos vienpadsmit gadus. Pamaz pieredzes, pamaz. Gan partijām, gan vēlētājiem. Tomēr šo to jau esam iemācījušies. Kaut vai savā labā izmantot visu, ko priekšvēlēšanu laiks dod.
Savlaik Joahims Zīgerists potenciālajiem vēlētājiem dalīja banānus. Viņa līdzgaitnieks Odisejs Kostanda pagaidām ar līdzīgu dāsnumu neizceļas. Varbūt vēlāk? Varētu jau piedāvāt arī citus dienvidu augļus, karstuma nogurdinātais balsotājs nesmādētu.
Dalītas arī citas labas lietas — karstas desiņas, pīrāgi, alus, pat šņabis pirms ieiešanas vēlēšanu iecirknī. Tas, cik no tiem, kuri šos gardumus baudīja, pēc tam par vajadzīgo partiju arī nobalsoja, palicis Dieva ziņā.
Šovasar pirms vēlēšanām mūs “iebaro” arī ar garīgām lietām. Dāvina grāmatas, rīko koncertus, teātra izrādes. Nu ko, arī to mums vajag. Būsim izglītotāki, emocionālāki. Lai taču arī aktieri un dziedātāji kaut ko nopelna, Saeimas vēlēšanas jau nav katru gadu.
Protams, vislabākais kukulis vēlētājam ir nauda. Bijuši gadījumi, kad šur tur pa piecītim dalīts, bet tad nu gan liekās listes jāuzrāda — partijai jābūt drošai, ka vajadzīgo balsu skaitu saņems.
Nav tiesa, ka mēs, latvieši, tādi atturīgi un biznesam nederīgi! To pierāda Ogres pasta reklāmas laikrakstā “Kaleidoskops” publicētais sludinājums: Latvijas Republikas pilsonis Atvars Zariņš gatavs pārdot savu 8. Saeimas vēlētāja balsi. Tās sākumcena — 100 latu. Pārdošot tai partijai, kura solīs visvairāk. Nu, vai tas nav labs bizness?
Kāpēc balsot tāpat vien, ja var gūt arī kādu taustāmu labumu? Pie tam laikā, kad nav pat īsti par ko balsot. Pie varas esošās un bijušās partijas sevi sakompromitējušas, jaunās tikai raujas pie vienpersoniskas varas un sola to pašu, ko vecās. Par apšaubāmajiem Dieva “vietniekiem” zemes virsū un Maskavas “gubernatoriem” arī taču balsi nav vērts atdot. Vienīgi, ja maksā.
Tātad pārdosimies? Smieklīgi, ja nebūtu tik nopietni. Tā jau var pārdot visu. Ģimeni, draugu, sirdsapziņu un galu galā valsti. Pārdot pašam sevi un atģisties turpat, kur bijām pirms 1991. gada, kad vēlēšanās vienmēr bija nobalsojuši 99,9 procenti vēlētāju.
