Aizvadītajā nedēļā mediju uzmanības lokā nonāca dažādi ārpolitikas un iekšpolitikas notikumi. Nedēļas sākumā Latvijā viesojās ASV viceprezidents Džo Baidens. Viņa uzruna Baltijas tautām bija ļoti emocionāla, bet svarīgākais no Džo Baidena teiktās runas man un, domāju, arī daudziem citiem tautiešiem bija drošības garantija, apliecinot NATO 5. panta godprātīgu pildīšanu nepieciešamības gadījumā.
Viens no plaši apspriestajiem notikumiem ir zemkopības ministra Dūklava vakariņas Lietuvā. Viesojoties kaimiņvalstī, ministrs, kā arī Pārtikas un veterinārā dienesta vadītājs Māris Balodis vakariņoja un vēlāk devās medībās kopā ar Lietuvas zemkopības ministri Virgīniju Baltraitieni, Lietuvas valsts Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektoru Jonu Miļu, kam izvirzītas apsūdzības dienesta pilnvaru ļaunprātīgā izmantošanā, un gaļas pārstrādes uzņēmuma “Biovela” vadītāju Virgīniju Kantausku. Izvērtēt notikušā apstākļus solīja premjers Māris Kučinskis, visticamāk, tas šonedēļ arī notiks. Dūklava vakariņas ar medību izklaidi iemieso padomju laika darījumu kārtošanas stilu, kad sarunāšanas un abpusēji izdevīgas vienošanās kārtoja pasēdēšanās pirtīs, medībās pie bagātīgi klātiem galdiem. Tomēr mulsinošākais notikušajā ir nevis vakariņas, tikšanās un medības — amatpersonas neformālā vidē tiekas visā pasaulē, tas ir normāli, bet gan Dūklava pirmā reakcija, medijiem vispirms noliedzot faktu par medībām, taču jau otrā dienā komentējot notikušo, ministrs laboja paša teikto un medības tomēr atcerējās. Tāpat ministrs arī nezināja, kurš par vakariņām un izklaidi maksājis. Tas ir jautājums par godīgumu. Tautai neesot jāzina, kā taisa desas un politiku, tomēr lai šī obligātā anonīmā sastāvdaļa paliek tā, kuru sargā valsts noslēpums. Juris Pūce Twitter vietnē Dūklava vakariņas asprātīgi apsmaidījis: ministrs Dūklavs kā vidusskolēns: “Jā, ballīte bija. Nē, šņabi nedzērām. Nu drusku dzērām. Kurš pirka? Nezinu, vienkārši uz galda stāvēja”.
Pagājušajā nedēļā Valsts valodas centrs (VVC) pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem beidzot varējis pārliecināties par Zilupes novada domes priekšsēdētāja Oļega Agafonova valsts valodas zināšanām un oficiāli secināt, ka tās neatbilst prasībām. Par valodas zināšanu neatbilstību ir noformēts administratīvā pārkāpuma protokols. Pirmie divi VVC mēģinājumi pārbaudīt Agafonova valsts valodas zināšanas bija neveiksmīgi, jo pirmajā gadījumā viņam oficiāli bija darba nespēja, bet otrajā gadījumā viņš bija devies atvaļinājumā. Vēl viens kārtējais paradokss — Agafonovs Zilupes pašvaldību vada kopš 2005. gada, taču vajadzēja desmit gadu, lai pamanītu un konstatētu, ka latviešu valodu šis cilvēks nepārvalda pietiekami labi. Laikam tikai Latvijā var būt tāda situācija, ka pilsētas galva neprot valsts valodu, bet visiem tas ir pilnīgi vienalga? Visiem pārējiem pašvaldību vadītājiem, ar kuriem iznāk tikties darba darīšanās, ministriem, deputātiem un citiem valdības pārstāvjiem, kuri šo desmit gadu laikā iegriezās Zilupē? Pašvaldība nav privāts bizness, valsts valoda ir jāzina, bet, ja nespēj daudzu gadu laikā to iemācīties, tad kāda jēga no tik “grūtas” galvas pašvaldībā? Privātajā biznesā tāds cilvēks sen būtu atlaists.
Pagājušajā nedēļā ieskatījos portālā manabalss.lv un parakstīju iniciatīvu, kas aicina valstī ieviest dzērienu iesaiņojuma depozīta sistēmu. To pagaidām parakstījuši 3,5 tūkstoši cilvēku. Lai virzītu izskatīšanai Saeimā, nepieciešams savākt 10 tūkstošu balsu. Igaunijā depozīta sistēma darbojas jau vairākus gadus, Lietuvā — no šīgada sākuma. Latvijā jautājums par tādas nepieciešamību apspriests iepriekšējā — 11. Saeimā — taču šo ideju noraidīja, argumentējot, ka sistēma esot pārāk neefektīva un dārga. Tas ir paradokss, jo Latvijas ražotāji un daļa tirgotāju ir gatavi sistēmu apmaksāt, valstij tā neizmaksātu neko. Lielākā daļa valstu tādu jau ieviesušas un apmierinātas ar paveikto, taču Latvijā tā vietā labāk atvēl līdzekļus kampaņām, kurās nesekmīgi audzina sabiedrību. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ visur citur par labu atzītā sistēma Latvijā neder, ir atkritumu apsaimniekotāju lobijs.
Aiznākamajā mācību gadā skolas gaitas bērniem, iespējams, būs jāsāk no sešu gadu vecuma — par šo jautājumu spriež jau gadiem, tas ik pa laikam tiek aktualizēts, raisās diskusijas, norimst, aizmirstas. Lielākajā daļā Eiropas valstu skolas gaitas bērni sāk sešu gadu vecumā, taču katrā valstī ir atšķirīga izglītības sistēma, mācību programmas, metodes utt. Manuprāt, katrs gadījums ir individuāls, vecākiem pašiem jāuzņemas atbildība par savu bērnu un jāizlemj, kad mazais gatavs sākt skolas gaitas. Pirmajā klasē sāku iet sešu gadu vecumā un esmu mācījusies divās atšķirīgās sistēmās — mans skolas laiks bija astoņdesmitie un deviņdesmitie gadi. Nevarētu teikt, ka bija milzīga atšķirība. Ja nu vienīgi vidusskolā, kad beidzot skolotāji nelika “iekalt” faktus, formulas, bet gan mēģināja radīt izpratni. Manuprāt, skolā viss atkarīgs no personālijām, ir daudz ļoti labu skolotāju, un tikpat daudz tādu, kurus bērniem tuvumā nedrīkstētu laist.
Patīkams pārsteigums pagājušajā nedēļā ir mūziķes Agneses Rakovskas nupat publiskotais jaunais mūzikas videoklips dziesmai “Vienaldzības”. Maestro Raimonda Paula mūzika, Vizmas Belševicas dzeja Agneses Rakovskas izpildījumā skan fascinējoši. Dziļums mūzikā, dziļums vārdos un patīkams vokāls. Videoklipu maestro Pauls vērtēja šādi: “Pēc klipa noskatīšanās devos iedzert sirds zāles. Bet vispār esmu gandarīts un man patīk, ka Agnese meklē un dara, tādu eksperimentētāju Latvijā nav daudz.” Var patikt vai nepatikt avangardiskais, atšķirīgais klips, taču interneta vietnē youtube dažās dienās video ir vairāk kā 108 tūkstoši skatījumu.
