Sabiedrībā Latvijā plaši diskutē par invalīdu iekļaušanu sabiedrībā, taču tālāk par diskusijām netiek.
Sabiedrībā Latvijā plaši diskutē par invalīdu iekļaušanu sabiedrībā, taču tālāk par diskusijām netiek. Valdībā izskan ideja par invaliditātes pensijas palielināšanu. Bieži vien cilvēks par invalīdu kļūst tieši pensijas vecumā.
Reālā situācija ir tāda, ka invalīdiem valsts piešķirtā atbalsta pietiek knapai izdzīvošanai, nerunājot par medikamentu iegādi. Lielākas priekšrocības tiem, kuru diagnoze ļauj zāles iegādāties ar atlaidēm vai var saņemt bez maksas.
Cilvēkam, kurš aprūpē invalīdu, šim darbam aiziet tik daudz laika, ka reti kurš var atļauties vēl strādāt algotu darbu. Tas nozīmē, ka no vienas invaliditātes pensijas reizēm jāiztiek diviem cilvēkiem.
Ar baltu skaudību klausījos, ko par invalīdu aprūpi stāstīja Austrālijas latviete Dzintra Švebere, ar kuru šovasar iepazinos un sadraudzējos.
Dzintras vīrs Pauls slimo ar cukura diabētu, un viņam strauji pasliktinās redze. Paula kungs kļuvis par invalīdu un vairs nespēj strādāt. Dzintra darbojas privātuzņēmumā, vienlaikus aprūpējot slimo dzīvesbiedru. Austrālijas valdība Dzintras kundzei maksā pabalstu par to, ka viņa mājās kopj savu vīru, jo valstij tā ir lētāk, nekā tad, ja šo vīrieti ievietotu kādā sociālās aprūpes centrā. Vienīgais nosacījums — Dzintra nedrīkst strādāt pilnu darba dienu. Viņa to nespēj arī fiziski, jo rūpes par vīru aizņem daudz laika.
Domāju, ka arī Latvijas valdībai invalīdu uzturēšana pansionātos vai aprūpes centros izmaksā dārgāk, nekā pieņemams pabalsts aprūpētājam mājās. No citu valstu pieredzes varētu mācīties daudz laba, tikai — vai patiešām esam gatavi redzēt invalīdus ikdienā sev blakus un uzņemties patiesas rūpes par šiem cilvēkiem?
