“Jūs netiekat aizmirstas!” — manuprāt, šāds virsraksts iederētos Sieviešu dienas priekšvakarā no Tieslietu ministrijas saņemtajai ziņai “Staburaga” pastkastītē. Tajā teikts, ka 5. martā Ministru kabinets pieņēma zināšanai Tieslietu ministrijas informatīvo ziņojumu par ārvalstu pieredzi prostitūcijas ierobežošanā un priekšlikumiem prostitūcijas mazināšanai Latvijā.
Lai apzinātu un apkopotu ārvalstu pieredzi, ar tieslietu ministra rīkojumu bija apstiprināta darba grupa. Tajā iesaistīja pārstāvjus no dažādām biedrībām, vairākām ministrijām un valsts policijas. Informatīvā ziņojuma izstrādes gaitā darba grupas sēdēs piedalījās arī seksologs Arturs Šulcs. Informatīvajā ziņojumā ir apkopota un salīdzināta ārvalstu praktiskā pieredze prostitūcijas ierobežošanā. Īpaša uzmanība veltīta Zviedrijas, Dānijas, Austrijas, Vācijas, Igaunijas un Lietuvas pieredzei. Vienlaikus iegūta informācija arī par 30 citām Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm, noskaidrojot, ka seksuālo pakalpojumu pirkšana ir aizliegta tikai sešās (Islandē, Lietuvā, Lihtenšteinā, Norvēģijā, Rumānijā un Zviedrijā).
Lai nu ko var teikt par prostitūtām, bet mūsu atbildīgās ministrijas par viņām visos laikos bijušas sardzē. Atceros, savulaik bija pat tāds rīkojums, ka pašvaldībām obligāti savā teritorijā jānosaka prostitūtu pulcēšanās vieta. Bijušais Aizkraukles rajons šajā ziņā bija pirmrindnieks, jo viena no kreisā krasta pašvaldībām tādu bija noteikusi viena no pirmajām — pie tilta pāri upei.
Man gan šķiet, ka darba grupu veidošana prostitūcijas apkarošanai ir tikai naudas šķērdēšana. Ir taču skaidrs — ja būs pieprasījums, būs arī piedāvājums. Un diezin vai prostitūtu jautājums ir tik sasāpējis, ja, piemēram, pagājušajā gadā Rīgas centrā par nelikumīgu prostitūciju Valsts policija sodījusi tikai 20 (!) cilvēku, tostarp deviņus vīriešus, invalīdes un sievieti ar dārgu auto…
Daudz vērtīgāk būtu izveidot kādu grupu un izpētīt, kā māmiņas vienas tiek galā ar bērnu audzināšanu vai kā par 100 latiem mēnesī spēj izdzīvot pensionārs.
