Valsts identitāti raksturo arī tās valoda, un valoda dzīvo tik ilgi, kamēr tajā sarunājamies. Valoda kā instruments, kā daļa no valsts, ir kā cilvēka vizītkarte. Vai neizturamies paši pret savu valodu pārāk vieglprātīgi, kādas ir raksturīgākās kļūdas, ko pieļaujam, un kādas ir būtiskākās problēmas — par to stāsta Dite Liepa, Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste, kuras darbs diendienā ir saistīts ar valodu.
Ir pabeigta darba un piepildījuma sajūta
— Esat Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste. Pastāstiet par sava darba specifiku!
— Latviešu valodas aģentūras lingvistes ir tās pašas valodas konsultantes, kas katru dienu sniedz valodas konsultācijas. Lielākā darba dienas daļa saistīta ap personvārdu atveidi: cilvēki precas, kārto man-
tojuma lietas, pierāda radniecību. Tikko bija interesants gadījums: bija atbraucis kāds Krievijas iedzīvotājs, jo vēlējās sakārtot dzimtas dokumentus, viņa vecvectēvs bijis latvietis. Pētot ģimenes dokumentu līkločus, var redzēt visu 20. gadsimta vēsturi — kā klasisks latviešu uzvārds pārtapis par krievu uzvārdu. Vispirms tam atmesta galotne -is, tad kādu laiku uzvārdu lieto bez galotnes, bet vēlāk tam jau tiek pielikta tradicionālā slāvu cilmes uzvārda izskaņa -evs vai -ovs.
— Kā jūs raksturotu savu darbu?
— Darbs ir interesants, taču saspringts. Arī mums nepieciešama psiholoģiska noturība stresa apstākļos. Nepatīkamākie un smagākie ir tiesībsargājošām iestādēm un privātpersonām rakstītie lingvistiskie atzinumi. Kāds kādu nolamājis, apvainojis, salicis nepareizas pieturzīmes. Tautas valodā runājot, analizējam: “pakārt nedrīkst, apžēlot” vai “pakārt, nedrīkst apžēlot”. Būtu jau labi, ja jautātu tikai par vienu komatu. Pārsvarā šādi atzinumi top lēni, smagi, uzdoto jautājumu skaits vairākos desmitos, jāņem vērā katra valodas nianse, katrs komatiņš, katra partikula. Reizēm katrs šāds atzinums ir maģistra darba apmērā, un darbs pie tā var ilgt vairākus mēnešus. Pēc katra tāda darba vairākas dienas negribas darīt neko. Ir pabeigta darba un piepildījuma sajūta ar domu, ka esam kādam palīdzējušas.
Ārzemēs lieliski var saglabāt latviešu valodu
— Darbojas arī Latviešu valodas konsultatīvais tālrunis. Uz kādiem jautājumiem visbiežāk nākas atbildēt?
— Saņemam ne tikai daudz telefona zvanu, bet arī jautājumus elektroniskajā pastā. Dienā vidēji 50, reizēm pat 70. Cilvēki lielākoties jautā, kā pareizi rakstīt, kā izrunāt, kā locīt, kur likt komatu? Ir vieglāki un sarežģītāki jautājumi, reizēm tik ļoti prognozējami, ka uzreiz atbildu. Cilvēks brīnās: kā jūs zinājāt, ko es prasīšu? Zinu, jau paredzu. Runāju un skaidroju daudz. Ir dienas, kad vakarā, braucot mājās, vairs negribas runāt — dienas “norma” izrunāta. Klausos, ko runā citi. Dažkārt jūtu, ka veicam arī sociālā darbinieka un psihologa funkcijas.
— Daudzi tūkstoši latviešu jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs, tur veido ģimenes. Kā uzskatāt — vai latviešu valodā runās arī nākamā paaudze?
— Darbā saskaramies ar to, ka laulību ģeogrāfija kļūst arvien plašāka. Nu jau patiešām var teikt, ka latvieši mīt visā pasaulē. Vairāk ar ārzemniekiem precas sievietes, tātad nākamās mātes, Latvijas vīrieši ar ārzemniecēm precas retāk. Vienmēr savām studentēm esmu teikusi: “Lai kas pēc tautības būtu jūsu nākamais vīrs, iemāciet saviem bērniem mātes valodu, respektīvi, savu.” Ārzemēs lieliski var saglabāt latviešu valodu — viss atkarīgs no vecākiem, īpaši — mātes, kas tradicionāli agrā bērnībā ar bērnu pavada vairāk laika nekā tēvs. Ir lieliski piemēri: no vecākās paaudzes Lorija Cinkusa, Kārlis Streips, no jaunākās — mūsu izcilā hokejista Artūra Irbes bērni, taču ir arī citādi piemēri. Tas atkarīgs no attieksmes ģimenē. Nesen televīzijā skatījos raidījumu “Latvieši Brazīlijā” — kāda latviešu ģimene adoptējusi tumsnēju vietējo puisīti, kurš, nu jau pieaudzis vīrietis būdams, runāja skaidrā latviešu valodā. “Jūs arī runājat latviski?” viņam jautāja. “Vecāki mani tā audzināja,” viņš paskaidroja.
Pavirša attieksme
— Sociālajos tīklos latvieši, ne tikai tie, kuri dzīvo ārzemēs, arvien vairāk raksta angļu valodā. Nereti teksti ir pilni ar gramatikas un pareizrakstības kļūdām. Vai tas nozīmē, ka daļai sabiedrības valodas lietojums ir nenozīmīgs?
— Attieksme pret valodu un valodas kultūru ir kļuvusi pavirša. Ātrums, steiga, laika trūkums, tehnoloģiju attīstība — šie faktori sekmējuši dzīves tempa maiņu, un mēs neapšaubāmi cenšamies tajā iekļauties. Tas attiecas arī uz publiskajā vidē pausto — žurnālistiem nav laika uzrakstīto pārlasīt, nav laika tajā iedziļināties, arī otra sarunā iesaistītā puse izturas pret pateikto pavirši, šķiet, tāda sajūta, ka viss notiek pa roku galam, un tad arī rezultāta nav. Cilvēki sašutuši atsaucas uz vecajiem laikiem: kad mēs augām, tad tā nebija! Tajā pašā laikā visapkārt skan skaisti vārdi un lozungi — nav mums nekā skaistāka un dārgāka par mūsu valodu, sargāsim un saudzēsim to! Kurš gan to darīs, ja ne mēs paši?
— Vai valoda mainās, pielāgojas mūsdienu vajadzībām?
— Valoda attīstās, un arī mūsu attieksme pret dažām valodas normām ir mainījusies. Tiek pieļauti paralēlvarianti, vārdi iegūst jaunas nozīmes, valodas normas tiek pielāgotas lietotājam. Kādreiz bija daudzskaitlinieks “vecāki”, tagad līdz ar juridiskā termina “vecāks” lietojumu pamazām vienskaitlis ienāk arī valodā. Nevaram mēs mākslīgi novilkt robežu starp terminu un vispārlietojamo leksiku. Kādreiz šķīra “personisks” no “personīgs”, “kopīgs” no “kopējs”, “dabisks” no “dabīgs”. Mūsdienās vairs ne. Kas grib, šķir, bet tie, kas negrib, to nedara. Vārdnīcās tie norādīti kā sinonīmi, vārdu nozīmes pārklājas, arī valodnieku viedokļi atšķiras.
Stilistiski tracina visādi “ietvari”
— Kurā brīdī valodas skolotājs teiks: stop! Tālāk nekādas jaunrades!
— Kad tiks pārkāptas gramatikas normas, kad dzirdēs aplamu vai noplicinātu valodu. Lai cilvēks nerunā prasti, lai viss nav “kruto”, “davai”, “točno”. Lai nav “kā reiz”, “neko sev”, “kaut kas zvanīja”, “pa lielam”. Stilistiski mani tracina visādi “ietvari”. Katru dienu ar “ietvariem” visdažādākajos variantos iepazīstamies visā krāšņumā, turklāt ne tikai lasām, bet dzirdam par tiem arī televīzijā un radio. Piemērs — komisijas darba ietvaros secināms, izstādes ietvaros notiek praktisks seminārs, pasākuma laikā dzirdēsit vairākas uzstāšanās. Kāpēc nevar teikt: komisija savā darbā secināja, izstādē notiek praktisks seminārs, pasākumā dzirdēsit vairākas uzstāšanās? Par valodas jaunradi jāpriecājas: gan par jauniem vārdiem, gan neparastiem salikteņiem. Valoda dzīvo kopā ar tautu, valoda tikai atspoguļo, ko un kā mēs runājam. Neesmu pret jaunvārdiem: ienāk jauns jēdziens, būs jauns vārds. Kā citādi? Vecākiem cilvēkiem traucē godži ogas un čia (vai čijas) sēklas. “Kas notiek? Kas tā par latviešu valodu?” viņi prasa. Taču tādi jaunumi mums uzturā ir! Nevaram mēs mākslīgi aizvērt durvis un neļaut šiem jēdzieniem valodā ienākt. Jūs varat ēst vai neēst, bet ar šādu reāliju esamību jāsamierinās!
— Vai valodas kļūdas vienmēr jālabo, jāaizrāda par tām?
— Ir vēl atsevišķa cilvēku kategorija, kas pārspīlēti meklē iemeslu piesieties pie katra citādi pateikta vārda, vārda tiešā nozīmē aizrāda, ka tā taču ir kļūda! Nedrīkstot teikt: man liekas, esot jāsaka: man šķiet. Nedrīkstot teikt: griezties pēc palīdzības, jāsaka: vērsties utt. Nav tiesa. Tie ir sinonīmi. Katrs lieto pēc savas valodas izjūtas.
Ciešamā kārta ļauj izvairīties no atbildības
— Ko domājat par ciešamās kārtas lietošanu? Vai tās nav par daudz?
— Ciešamā kārta nav slikta. Ja valodā tāda ir, tā ir jāizmanto. Vienīgā nianse — tā nenosauc darītāju, taču ne jau vienmēr tas ir vajadzīgs. Dažkārt nav svarīgi, kas veicis minēto darbu, piemēram, “visi dati ievadīti datubāzē”; “visi darbi ir pabeigti, un ēka ir nodota ekspluatācijā”. Ir arī tādas situācijas, kad nauda ir ziedota konkrētam mērķim, taču ziedotājs vēlas palikt anonīms u. tml. Iebildumi varētu būt pret politisko retoriku, kad ciešamā kārta tiek pārspīlēti izmantota, jo runātājs izvairās no atbildības. Sevišķi labi tas jūtams arī šoruden, pirmsvēlēšanu laikā, kad “tiek solīta pensiju un minimālās algas paaugstināšana”, “dzīves līmeņa celšana, aizbraukušo iedzīvotāju atgriešanās, dzimstības pieaugums” un citādi labi un jauki uzlabojumi. Kurš un kā to darīs? Kurš par to būs atbildīgs? Ciešamā kārta ļauj no šīm atbildēm izvairīties, un skaistās frāzes pārvēršas par partiju standarta saukļiem.
— Sabiedrība diezgan lielu uzmanību pievērš valsts amatpersonu publiski paustajam viedoklim, runātprasmei, analizē politiķu pieļautās kļūdas. Kā vērtējat, kā mums šajā jomā klājas?
— Par publiskas izteikšanās prasmēm runājot, jāatzīst, mūsu pēdējie pašreizējā laika prezidenti nav runātāji. Īpaši tāpēc, ka esam pieredzējuši izcilu Valsts prezidenti un oratori Vairu Vīķi-Freibergu, kas meistarīgas un profesionāli augstas raudzes valodas latiņu bija uzlikusi ļoti augstu. Ne Valdim Zatleram, ne Andrim Bērziņam, ne pašreizējam prezidentam Raimondam Vējonim publiskās izteikšanās prasme nav stiprā puse. Lai gan vēsture stāsta par sengrieķu oratoriem, kas trenējuši savas runas skaidrību ar akmeņiem mutē un kāpjot pret kalnu, diemžēl tik viegli visu iemācīties nevar. Katram savas stiprās un vājās puses, tāpēc jau cilvēki ir atšķirīgi. Taču katram cilvēkam pirms stāšanās noteiktā amatā tomēr jāapzinās visas šī amata puses, ko var celt un ko nevar.
— Vai, dzirdot, ka cilvēks runā kļūdaini, esat aizdomājusies, kāpēc tā notiek?
— Katram ir sava mēraukla, arī runātāji ir atšķirīgi. Optimists teiks — galvenais, lai runā latviski! Kaut ar kļūdām, bet lai runā! To, ko prasa no latviešu valodas skolotāja (tajā skaitā manis), nevar prasīt no pārdevēja vai biļešu kontroliera. Ārpus jebkuras kritikas ir tie, kas mācās runāt latviski. Ja šādā situācijā runātājam bruksim virsū, cilvēkam pāries jebkura vēlme izteikties. Man nav nekādu iebildumu, ja televīzijā runā ar lietuviešu, krievu, itāļu vai citas dzimtās valodas akcentu. Jāpriecājas, ka šie cilvēki runā latviski! Un viņi labi runā! Bet latviešiem vajadzētu ne tikai kritizēt citus, bet pārvērtēt arī sevi… Jā, ir gadījies, ka aizeju uz kādu iestādi un jauka meitene modernā un visādi citādi laikmeta garam atbilstoši iekārtotā iestādē man saka: “Apsēžaties, pagaidat, tur var pakārties, ja gribiet! Varbūt kafiju gribiet?” Un tad es sēžu un domāju, kāpēc jaukajai meitenei ir tāda valodas vizītkarte. ◆
Pieturzīmes
Dite Liepa ir latviešu valodniece, pedagoģe un bijusī basketboliste, darbojas letonikas un sociolingvistikas nozarē.
1989. gadā absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu, 1998. gadā ieguvusi filoloģijas maģistra grādu baltu filoloģijā.
2012. gadā izdota Dites Liepas grāmata “Latvijas preses valoda”.
