Sestdien, 3. novembrī, arī es biju starp tiem daudzajiem Latvijas pilsoņiem, kuri pulcējās Rīgā, Doma laukumā.
Sestdien, 3. novembrī, arī es biju starp tiem daudzajiem Latvijas pilsoņiem, kuri pulcējās Rīgā, Doma laukumā. Tāpēc tagad ar interesi lasu un klausos atsauksmes un komentārus, ko pauž dažādi politologi, sociologi un profesionāli pozitīvisma propagandētāji, no kuriem viens otrs, iespējams, notikušo vērtē tikai pēc televīzijā redzētā.
Tādēļ daudzi nav uztvēruši un nerunā par pašu galveno. Pirmkārt, nosakot manifestācijas dalībnieku skaitu — astoņus, deviņus tūkstošus. Novēroju, ka cilvēki Doma laukumā mainījās, jo no visām pusēm klāt nāca ļaudis, lai stātos vējā un slapjdraņķī jau izmirkušo un nosalušo vietā. Otrkārt — nerunājot par būtisko, kas lika koristiem nākt un riskēt ar savām balsīm, dziedot tik nepiemērotos laika apstākļos; kas diriģentiem neļāva sestdienu aizvadīt sausās, siltās mēģinājumu telpās vai atpūsties mājas omulībā; kas visiem manifestācijas dalībniekiem palīdzēja vējā un lietū nosalušiem dziedāt līdzi koriem, turēt augstu paceltus karogus un plakātus ar tautas dvēselē dzimušiem un briedušiem saukļiem.
Pašu galveno saskatīju pie ieejas Pētera baznīcā, pie Rīgas 3. vidusskolas ārdurvīm, pie Rīgas kultūras centra šaurā Vecrīgas šķērsieliņā: pilsoņi garās rindās, neklausoties dziesmas un uzrunas, neredzot aicinājumus un nebaudot kopābūšanas siltumu, stundām ilgi mirka lietū un sala vējā, lai parakstītos par tautas tiesībām lemt savu likteni, atlaižot uzticību zaudējušo parlamentu. Ne jau garlaicības mākti dīkdieņi sestdienu pavadīja laukumā, bet cilvēki, kuri apzinās — pie varas esošie politiķi tautu un valsti ved postā. Un tāpēc vara viņiem jāatņem! Nav jāklausās šķēlēm un šleseriem uzticīgo pakalpiņu mērķtiecīgi skandinātajos apgalvojumos, ka nav tāda politiska spēka, kas būtu spējīgs uzņemties valsts pārvaldīšanu.
1991. gadā 136 LPSR Augstākās Padomes deputāti spēja pārņemt varu un bez politiskā un administratīvā darba pieredzes radīt valsts pārvaldes mehānismu, kas Latviju aizveda līdz Eiropas Savienībai, līdz NATO (arī līdz tūkstotim miljonāru piecpadsmit gados!). Arī šobrīd ir daudz godīgu un tautai uzticīgu cilvēku, kuri bez pozitīvisma kampaņām, bez balsu uzpirkšanas un negodīgiem darījumiem var izveidot godprātīgu likumdevēju un profesionālu valdību. Ne tādu, kam nepieciešamas vēl divdesmit septiņas dienas, lai paspētu pabeigt iesāktos darbus. Kādus? Cukura ražošanas nozare valstī jau iznīcināta, zvejniecības nogremdēšana tuvojas beigām, Latvijas piensaimniecība un pārtikas mazumtirdzniecības sektors atdots lietuviešiem, inflācija pieaudzēta līdz 12%, aplokšņu algas sasniegušas 27% no darba samaksas kopapjoma, aktīvākie un labākie strādnieki no Latvijas aizbraukuši uz Īriju, Angliju un citām ES valstīm. Kas vēl līdz 5. decembrim būtu jāsastrādā?
