Kad pavasaris cilvēkos vieš gaismu un dabā viss plaukst, klāt 8. maijs — Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.
Kad pavasaris cilvēkos vieš gaismu un dabā viss plaukst, klāt 8. maijs — Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.
Diena, kurā atceramies no kara nepārnākušos. Visus, nešķirojot, kurā frontes pusē kurš cīnījies. Vieni iekaroja, otri aizstāvējās. Frontes līnija piecu gadu laikā mainījās vai ik dienu. Cīnījās dēli, tēvi, vīri, brāļi, māsas, mātes un līgavas. Bija redzamās un neredzamās frontes karavīri. Diezin vai Latvijā ir tāda dzimta, kura Otrajā pasaules karā nebūtu zaudējusi kādu tuvinieku. Vairums viņu atdusas brāļu kapos, bet daudzus apglabāja to vietu iedzīvotāji, kur notika kaujas. Vēl tagad lasām par bijušajiem karavīriem, kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem, kurus tuvinieki meklē, lai pārapbedītu dzimtajā pusē vai noliktu ziediņu uz mīļā cilvēka kapa svešumā. Leģionārus pārapbedī Lestenē, un mūžīgā piemiņas uguns deg Brāļu kapos pie Mātes Latvijas tēla.
Pēc kara pēdējās zalves sprādzieniem vairs nevajadzētu atskanēt, jo kopš 1945. gada 8. maija pagājis jau 61 gads. Taču joprojām gan mežā, gan tīrumos var atrast nesprāgušus lādiņus, mīnas un ieročus.
Katram savs liktenis. Tikai pirms gadiem desmit kāda aizkraukliešu ģimene sagaidīja no kara pārnākam bijušo leģionāru. No savulaik kuplās dzimtas viņu senču mājās apskāva tikai māsa. Vecāki bija aizgājuši mūžībā pārliecībā, ka dēls pazudis bez vēsts, tātad nav miris un reiz pārnāks. Viņu cerības piepildījās, tikai šajā saulē ģimenei nebija lemts satikties.
Sirmais vīrs izstaigāja bērnības un jaunības takas un atgriezās savā mītnes zemē Anglijā, lai veco ļaužu pansionātā aizietu mūžībā. Viņš negribēja pēdējās dzīves dienas aizvadīt vietā, kur reiz bijis laimīgs, jauns un spēcīgs. Viņš nevarēja samierināties, ka tagad dzimtenē viss citādi — nav draugu, radu un frontes biedru.
Nacisms ir viena no lielākajām divdesmitā gadsimta nelaimēm. Kā nezāles neiznīkst, tā arī nacisma atvases diemžēl zaļo vēl divdesmit pirmajā gadsimtā. Ir valstis, kurās joprojām virmo terorisms un fašisma atbalstītāju aktivitātes. Nav miera zem zilajām debesīm, nav miera uz zaļās zemes un arī cilvēku prātos.
Cilvēku atmiņa ir garāka par mūžību. Tāpēc mēs pieminēsim nacisma upurus — zināmos un nezināmos, jo nu viņus vairs nedala frontes līnija.
