Aina ir simpātiska, komunikabla, interesanta sieviete vecumā ap piecdesmit gadiem. Viņas omulīgais noskaņojums gan ir nedaudz mānīgs — novembrī viņa pēdējoreiz saņēma bezdarbnieces pabalstu, nu jāpārtiek tikai no vīra algas.
Jautāta, kā klājas, viņa atbild: “Kā pa kalniem!”. Visgrūtāk esot sevī neielaist grūtsirdību. Nu jau vairākus mēnešus Aina intensīvi sūta CV uz visām iespējamajām darbavietām, taču pagaidām bez panākumiem. Nesen jau šķitis, ka darbiņš būs rokā — pieteikusies kādā aptaujas firmā, atbildusi visiem kritērijiem, taču saņēmusi atbildi, ka firma nevarot viņai nodrošināt darbu atbilstoši viņas prasībām. Bet viņai taču nebija nekādu prasību! Vienīgi izglītība augstāka, nekā bija pieprasīts. Droši vien vainojams viņas vecums. Lai gan teorētiski tas it kā nav noteicošais faktors, taču patiesībā tas bieži ir viens no galvenajiem šķēršļiem darba meklēšanā. Nesen Ainai piedāvāja darbu kāda nekustamo īpašumu firma. Varēja sākt strādāt kaut tūliņ. Deva arī automašīnu, tālruni, bet… firma darbojas Ogrē, turklāt darbā viņu pieņemtu kā pašnodarbinātu personu. Tas nozīmē — alga atkarīga no pārdoto īpašumu skaita un summas. Aina domā, ka šajā darbā viņa vairāk zaudētu nekā iegūtu.
Nesen pagastā bija vajadzīgs speciālists, kas atbilstu Ainas profesijai, taču atkal nekā! Pieteikušies ap 30 pretendentu. Aina gan domā, ka konkurss izsludināts tikai ķeksīša pēc, jo darbiņš tika labiem draugiem. Tā tas esot daudzviet.
Ja nebūtu kredītu, Aina labprāt saimniekotu mājās. Bezdarbnieces laikā iepaticies būt mājsaimniecei, turklāt nāk pavasaris un dārzā darāmā tik daudz…
Bet par spīti visam Ainu vienmēr redz smaidošu. Pirmajā pavasara dienā viņa sev nopirka jaunus zābakus. Esot ietaupījusi no bezdarbnieces pabalsta. Pie tam ar minimāliem tēriņiem iemācījusies gatavot garšīgus ēdienus, tā kā taupīšanas rezerve vēl ir.
