Ja laukos visi cilvēki būtu tik apņēmīgi un mērķtiecīgi kā Jana, Latvijā krīzes nebūtu — domāju pēc sarunas ar kurmenieti skolotāju Janu Sakni. Šķiet, nav nekā, ko Janas kundze nespētu izdarīt.
Enerģiju dod bērni
— Jūs strādājat divās skolās, audzināt četrus bērnus un studējat. Kā to visu var paspēt?
— Tas ir jautājums, ko man uzdod visbiežāk. Es pati nezinu. Enerģiju darboties laikam dod bērni, gan pašas, gan skolēni. Ja sēdēsi, atpūtīsies un krāsi spēkus, varbūt neko arī nesakrāsi. Vecākā meita Dana mācās 5. klasē, Norai ir četrarpus gadiņi, bet dvīņiem Raulam un Ingunai — trīs. Rauls ir jaunākais — septiņpadsmit minūšu jaunāks par māsu.
— Vai vienmēr esat vēlējusies kuplu ģimeni?
— Gribēju trīs bērnus, tā arī būtu iznācis, bet piedzima dvīņi. Plāns ir izpildīts. Bija ļoti grūti, kamēr bērni bija pavisam mazi, ar dvīņiem nomodā biju pat visu diennakti. Viens paēd, iemieg, tad otrs raud, vienā laikā dvīņi gulēja maz. Atceroties to laiku, vēl tagad asaras birst. Gadu biju mājās ar bērniem un biju laimīga, kad atsāku strādāt. Mājās vairs nespēju nosēdēt — barošana, drēbes, grīdas, bērni, barošana, drēbes, grīdas, bērni — apburtais loks un diendienā viens un tas pats. Nekas nemainās. Arī aizbraukt ar trijiem maziem bērniem kaut kur kopā ir grūti. Ar dvīņu ratiem daudz kur nevar tikt iekšā. Ļoti daudz man palīdz lielā meita, viņa mazajiem ir kā otra māmiņa.
Pūķis, reizēm ugunīgs
— Kā jūs sevi raksturotu?
— Esmu Strēlnieks, kuram vienmēr izvirzīti mērķi, tas ir par mani. Un Pūķis, reizēm pat ugunīgs. Gadiem ritot, redzu, ka Strēlnieka horoskopa raksturojums tiešām ir mans. Zvaigžņu izvietojums ar manu dvēselisko noskaņojumu iet soli solī. Esmu ļoti mērķtiecīga, ja esmu izvirzījusi sev mērķi, tad, kaut zinot, ka ir šķēršļi, iecerēto tomēr īstenošu. Gandrīz par katru cenu. Gribasspēka un spītības man netrūkst.
— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Tāpēc, ka negribēju būt auklīte bērnudārzā un mazgāt podiņus. Kad pēc vidusskolas vajadzēja domāt par studijām, man galvā bija lielā mīlestība — nu kāda tur vairs augstskola! Bet bija tā — dzīvoju Vallē, strādāju veikalā, vienā brīdī paliku bez darba. Uz laiku mani pieņēma darbā bērnudārzā par auklīti. Kad visu dienu vajadzēja ar slotu un lupatu skriet pa grupiņu, tīrīt un kārtot, sapratu, ka daru pāri sev. Aptvēru, ka esmu gana gudra, jo labi mācījos, lai varētu vairāk. Bet esmu auklīte, jo man nav izglītības. Aprīlī sāku strādāt bērnudārzā un jau jūnijā iestājos augstskolā. Maz vajadzēja, to darīt lai saprastu, ka varu vairāk.
Pasaule pie kājām
— Vai atceraties pirmo dienu klases priekšā?
— Biju ļoti uztraukusies. Gatavojos katrai stundai, arī tagad nekas nav mainījies. Man bija audzināmie — 5. klases skolēni, nu jau esmu viņus izlaidusi “tautiņās”, un viņi tagad mācās 11. klasē. Sapratu, ka tikai ar stundām bērniem nepietiek, vajag kaut ko papildus. Braucām ekskursijās, vienmēr arī apmeklējām teātri, kino un hokeju. Žēl bija atvadīties. Meitenes jautāja: “Skolotāj, vai jums pēc mums vēl būs kāda klase?”. Teicu, ka uzreiz noteikti negribētu. Zinu, ka šo jautājumu uzdod katrai skolotājai, un tā iznācis, ka man nav klases. Ne te, ne Rīgā.
— Vai ir atšķirība starp lauku un Rīgas bērniem?
— Vismaz skolā, kurā strādāju, bērni ir tādi paši kā te, laukos. Sākumā domāju, ka būs atšķirība, bet nav! Bērniem, kuri dzīvo Rīgā, ir daudz vairāk iespēju apmeklēt dažādus pulciņus, nodarbības, jauniešu centrus. Daudziem bērniem vecāki algo privātskolotāju. Laukos visas zināšanas iegūst skolā. Mūsdienās jauniešiem vispār ir daudz vairāk iespēju nekā pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit. Modernās tehnoloģijas, studijas vai darbs ārzemēs, pasaule jauniešiem ir pie kājām.
— Un kā pati jūtaties pilsētā?
— Esmu lauku cilvēks ar visu sirdi un dvēseli. Pilsētā dzīvot nevarētu. Latvijas lauki paliek aizvien tukšāki, lielas zemes platības ir nekoptas, aizaug ar krūmājiem. Cik ģimenēm laukos vēl ir dārzs? Nav izdevīgi. Zeme jāapstrādā, jāravē, jāvago, raža jānovāc. Ja dzīvo viens, lētāk nopirkt. Diemžēl ir daļa cilvēku, kuri pieraduši, ka viņiem dod. Dzīvo no pabalstiem ar domu — pačīkstēšu un iedos. Jaunieši aiziet studēt un reti atgriežas laukos, daudzi aizbrauc uz ārzemēm. Nezinu, kā būs Kurmenē, bet mēs noteikti no šejienes nekur projām nebrauksim. Vīram ir savs zemes pleķītis, esam ierīkojuši peintbola laukumu, spēļu laukumu bērniem, jādomā, kā piesaistīt Eiropas naudu.
Lielākais kapitāls — izglītība
— Kam, jūsuprāt, šodien ir lielākā vērtība?
— Izglītībai. Bez izglītības cilvēks nav spējīgs konkurēt darba tirgū. Es turpinu studijas, varēšu mācīt arī vidusskolēnus, vīrs studē sporta pedagoģiju. Ja nebūtu ieguvusi izglītību, tad daudzu iespēju, kas pavērušās tagad, man nebūtu. Daudzi aizbildinās — vecāki nevar samaksāt par studijām. Bet man jau arī neviens nemaksāja! Paši strādājām, paši maksājām. Arī bērniem saku, ka jāmācās. Jau stāstu lielajai meitai, ka atbalstīsim, ja viņa varēs un vēlēsies mācīties ārpus Latvijas. Studijas ārzemēs — tā ir laba pieredze citā valstī apgūt valodu, komunikāciju, paplašināt redzesloku.
— Kas jūsu dzīvē ir dzinulis,visam, ko esat sasniegusi?
— Spītība. Vēlme pierādīt, ka varu. Atceros, kad sāku mācīties Valles vidusskolā, viss bija jauns un svešs — skola, klasesbiedri. Bija jāraksta domraksts par Andreja Upīša “Zaļo zemi”. Lasījusi šo grāmatu nebiju, un domrakstā man ielika divnieku. Tuvojās Ziemassvētku brīvlaiks, beidzās pirmais mācību semestris, un viena skolotāja man teica — no tevis nekas īsti neiznāks, pat latviešu valodā esi nesekmīga. Ziemassvētku brīvdienas man bija lielais pārdomu laiks, spītīgi domāju: “Es tev parādīšu, uz ko esmu spējīga!”. Mācījos un biju šai skolotājai viena no labākajām skolniecēm. Ir bērni, kuriem tā, protams, nedrīkst teikt, bet man tas bija noderīgi. Nākamā reize bija tad, kad izlēmu iestāties augstskolā. Par spīti dažu cilvēku reakcijai — kam tev to vajag, kur tu ņemsi naudu — devos studēt. Kad sāku strādāt Kurmenē uz darbu vajadzēja braukāt. Izlēmu mācīties autovadītāju kursos. Atkal tāda pati attieksme — kam to vajag, tu nevarēsi. Radās spīts — varēšu, un man būs. Dzīve visu pati nokārto. Vajag tikai gribēt. Protams, nav tā, ka sēdi, gaidi un viss notiek, pašam arī kaut kas jādara un jāpapūlas. Bet, ja mērķis ir izvirzīts un lietas labā kaut ko dari, kas augstāks palīdz.
Mācās iemācīties
— Dažreiz cilvēki izvēlas nepadomājot. Izvirza kādu mērķi, cenšas piepildīt, bet, kad gribētais ir iegūts, īsti nezina, ko ar to iesākt.
— Nē, es vienmēr cenšos visu apdomāt, pragmatiski izsveru plusus un mīnusus. Vai tiešām tas, ko es šobrīd vēlos, ir tas, ko gribēšu pēc tam. Analizēju.
— Vai labi pazīstat cilvēkus?
— Sākot strādāt Rīgā, man ir ļoti daudz jaunu cilvēku, kolēģu. Un, satiekot viņus, ļoti izjūtu, vai esam dvēseliski tuvi. Ir cilvēki, kuriem eju ar līkumu. Nereti atvērtības dēļ esmu apdedzinājusies. Tagad vairāk domāju un izvērtēju.
— Uzticaties intuīcijai?
— Arī. Intuīcijai, kurā šad tad tomēr neieklausos. Bet tikai tāpēc, ka veselais saprāts saka ko citu nekā sirds un dvēsele. Daudzreiz iekšēji jūtu, kā jābūt, bet prāts, visu grib izsvērt loģiski, salikt pa plauktiņiem. Izdaru tā, kā vēlas prāts un tad secinu — vajadzēja tomēr klausīt intuīcijai. Mācos to iemācīties, izmantot dzīvē.
— Teicāt, ka ļoti tālus mērķus nemēdzat izvēlēties, tomēr varbūt ir kāda nākotnes iecere?
— Ir viena lieta, ko vienmēr esmu vēlējusies, un zinu, ka tā būs. Mazbērnus man auklēt neiznāks, jo strādāšu, bet mazmazbērnus gan es gribētu audzināt. Tik ilgi gribas dzīvot, un es gribu mūžu nodzīvot pilnvērtīgi. Jādzīvo tā, lai būtu vērts.
— Ikdiena jums ir saspringta, vai atliek laiks pašai sev?
— Nē. Es arī nemāku veltīt laiku tikai sev. Man vajag, lai diennaktī būtu četrdesmit astoņas stundas, ar divdesmit četrām ir par maz. Rīgā strādāju četras dienas, Kurmenē — vienu, sestdienās augstskola, paliek svētdiena.
— Ja būtu iespēja izvēlēties, kurā valstī piedzimt, dzīvot, vai jūs to izmantotu?
— Bieži esmu domājusi, kā būtu dzīvot citās valstīs. Piemēram, kur visu gadu ir silti. Man pietrūktu sniega, lietus, vēso vēju, pavasara siltās saules. Latvija ir ideāla vieta. Esmu ļoti pateicīga, ka dzīvoju šeit, ka Dievs ļāvis piedzimt Latvijā. Mums nav zemestrīču, cunami, taifūnu, vulkānu, te ir droši un te ir četri atšķirīgi gadalaiki, mums nav vienmuļš gads. Dzīvojam kā Dieva ausī.
VĀRDS, UZVĀRDS: Jana Sakne.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Mazzalve, 1976. gada 13. decembris.
NODARBOŠANĀS: skolotāja.
IZGLĪTĪBA: Rīgas Pedagoģijas un izglītības un vadības augstskola, bakalaure pedagoģijā.
ĢIMENE: precējusies, četri bērni.
VAĻASPRIEKS: viss par un ap dabu.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
