Sniegotā ziema tā vien vilina baudīt ziemas priekus. Esam kļuvuši daudz prasīgāki, un vizināšanās ar slēpēm ap māju vai pa tuvējo lauku daudzus vairs neapmierina. Gribas izmēģināt ko sarežģītāku, tāpēc kalnu slēpošanas bāzes šobrīd ir iecienītas atpūtas vietas. Tāda ir arī bāze “Cigoriņš” Pļaviņu novadā.
Zinātāji teic, ka cilvēki uz šo vietu slēpot devušies jau pagājušā gadsimta 30. gados. Kalns ir vien dažus kilometrus no Pļaviņām, un slēpotāji turp gājuši kājām. Tagad kalnu un tā apkārtni apsaimnieko i. k. “Cigoriņš”. Tā saimnieks Viktors Kļeščenogovs kalnu slēpošanas bāzi šajā vietā sāka veidot 1982. gadā. Gadu vēlāk ierīkoja trošu pacēlāju, un pamazām “Cigoriņš” kļuva par iecienītu ziemas sporta un atpūtas vietu. Te apmeklētājiem joprojām ir iespēja nodarboties ar kalnu un distanču slēpošanu, vizināties no kalna ar citiem braukšanas un šļūkšanas rīkiem, kā arī vienkārši baudīt meža ieskauto dabas ainavu.
Sens, bet labs
“Cigoriņš” pilnībā atkarīgs no laika apstākļiem un dabas untumiem — trases var izmantot, ja ir sniegs, jo sniega lielgabala tur nav. Tā kā šogad par sniega trūkumu neviens nevar sūdzēties, “Cigoriņā” slēpošanas sezona rit pilnā sparā.
Slēpotājiem paredzēti pieci 200 līdz 330 metru gari nobraucieni. Darbojas trošu pacēlājs, kādu daudzi slēpošanas cienītāji atceras no padomju laikiem, bet tas joprojām ir labā tehniskā kārtībā. Sākumā nepieredzējušam slēpotājam un bērniem tas gan šķiet sarežģīti, bet drīz vien iemaņas ir rokā. Izveidota arī distanču slēpošanas trase. Ir arī inventāra noma ar visplašāko piedāvājumu, bet, galvenais, cenas par pakalpojumiem patiesi ir demokrātiskas.
Pievelk ar mājīgumu
Ilgu laiku man ar “Cigoriņu” bija tā — dzirdēts par to ir, no dzīvesvietas netālu, bet ne reizi nav būts. Kad pirmo reizi ar dēlu šo vietu apmeklējām pirms četriem gadiem, atgriezāmies tur atkal un atkal. Tagad mans puika, līdzko uzsnieg pirmais sniegs, jautā, kad brauksim uz “Cigoriņu”, jo braukšana ar kalnu slēpēm ir iepatikusies un pietiekami labi apgūta. Ir būts arī citās kalnu slēpošanas bāzēs, bet “Cigoriņš” joprojām pievelk. Jā, tur nav nekādu ekstru, bet tā galvenais “trumpis”, manuprāt, ir mājīgums. Turklāt viss ir pārskatāmā attālumā — tepat lielais kalns ar garākiem nobraucieniem, līdzās mazais kalniņš bērniem, noma un atpūtas vieta ar āra kamīnu un grilu.
Todien kalnā sastaptais Andris stāsta, ka ar ģimeni regulāri brauc šurp no Aizkraukles. Viņiem patīk — nav tik liela burzma, pieņemamas cenas un arī bērniem ir, ko darīt. Tepat var izcept kādu desiņu un iedzert siltu tēju.
Tikmēr bērnu kalniņa galā uz slēpēm nostājusies kāda kundze vidējos gados. Viņa ar kalnu slēpēm mēģina braukt pirmo reizi. Nogāze nav stāva, bet iesācējam tā šķiet pietiekami ietekmīga. “Kā man ir bail!” dzirdu, kā pie sevis nosaka nepieredzējusī slēpotāja, bet apņēmības pilna tomēr laižas lejā. Tādu sajūsmu pēc paveiktā var redzēt tikai uzvarētāju sejās!
“Cigoriņa” saimnieks Viktors Kļeščenogovs pats allaž bijis sportisks cilvēks un slēpošanas fanātiķis. Viņš atzīst, ka tas ir viens no dzinuļiem, kas liek strādāt un uzturēt šo vietu. Par maizes darbu vien to tomēr nenosauksi, un “Cigoriņa” apmeklētāji to novērtē.
