Dzimtajā pusē kurmeniete Elīna Sakne ierodas reti, taču tieši laukos aizvadītā bērnība un skolas gadi viņai ielika pamatus turpmākajai dzīvei. Mācoties Valles vidusskolā, jauniete iepazina Latvijā tik mazpazīstamo regbija spēli. Nelielā aizraušanās pārauga nopietnā sportā, kas Elīnai pavēra plašas iespējas. Viņas centību un tiekšanos var apskaust, tikai drosmīgie par sapņiem runā skaļi un dara visu iespējamo, lai mērķi sasniegtu. Sports un automašīnas ir tās tēmas, ko Elīna pārzina vislabāk un saista savu turpmāko dzīvi.
Fiziskās sagatavotības pamatā — lauku darbi
— Kā sāki nodarboties ar sportu?
— Ar sportu esmu “uz tu”, cik vien sevi atceros. Sākumā tie bija skolas treniņi, pagasta un novada sacensības. Skolas laikā biju viena no labākajām vieglatlētikā. Vēlējos panākumu latiņu celt vēl augstāk, tādēļ meklēju izaugsmes iespējas. Nemanot sports kļuva par manu dzīvesveidu.
— Nodarbojies ar sievietēm netipiskiem sporta veidiem — spēlē regbiju un cilā svaru bumbu. Kādēļ tāda izvēle?
— Tiesa, regbijs un svaru bumba neiet kopā ar maigas sievietes tēlu. Domāju, iemesls tam ir dzīve laukos. Esmu dzimusi un augusi lauku mājās, darot saimniecības darbus, kļuvu spēcīga. Man nesagādāja problēmas cilāt smagumus, tādēļ tieši regbijā un svaru bumbas celšanā varu parādīt visu, ko spēju. Tomēr profesionāli netrenējos nevienā no šiem sporta veidiem, tie man ir vairāk kā vaļasprieks. Ziemā kopā ar pagasta vīriem spēlēju arī hokeju.
Regbiju iepazinu 8. klasē, kad skolā ieradās sportisti prezentēt pieskārienregbiju. Spēlēju vienā komandā, tad nākamajā. Treneri novērtēja manu sniegumu, rezultāti bija labi. Pamazām no parastas pieskārienregbija lauku komandas mani uzaicināja spēlēt Jelgavas sieviešu regbija komandā, kur esmu aizvadījusi divas sezonas. 2013. gadā izcīnījām zeltu Latvijas jaunatnes olimpiādē. Gadu vēlāk mani uzņēma Jūrmalas sieviešu pludmales regbija komandā. Sacensībās Maskavā astoņu komandu konkurencē izcīnījām uzvaru.
Svaru bumbas celšana nebija manis pašas iniciatīva. Man piedāvāja piedalīties sacensībās, piekritu. Izcīnīju pirmās medaļas, arī sasniegtais rezultāts nebija slikts, un pamazām tas sāka mani aizraut. Tā ir lieliska sajūta, kad apkārtējie sniedz atbalstu un uzmundrina. Medaļas pasniegšanas brīdī vēderā “dejo tauriņi”. Tas ir, kā doties uz izlaidumu — kājas, rokas trīc, taču gandarījums ir liels. Šogad esmu aizvadījusi jau vairākas svaru bumbas celšanas sacensības, tajā skaitā trīs Latvijas kausa posmus, un tie visi bija veiksmīgi. Mājās atbraucu ar medaļām gan junioru kategorijā, gan sieviešu konkurencē. Man pieder Latvijas rekords junioru grupā svara kategorijā līdz 63 kilogramiem svaru bumbas raušanas vin-
grinājumā ar 12 kg smagu bumbu.
Bez zilumiem neiztikt
— Tik augstas godalgas regbija sacensībās liecina par labu līmeni. Latvijā sieviešu regbijs sāk iekarot savu vietu?
— Šobrīd Latvijā ir aptuveni deviņas sieviešu regbija komandas. Tas pie mums ir jaunums, un spēlētāju pagaidām nav īpaši daudz, kur nu vēl sieviešu, taču kā komandu, tā interesentu katru gadu kļūst arvien vairāk. Apgūt regbija spēles pamatus var ikviens, nepieciešams vien gribēt. Priekšrocība ir laba fiziskā sagatavotība, jo laukumā daudz jāskrien. Spēlētājam jābūt drosmīgam, ne visi spēs lēkt un ķert pretinieku. Spēlējot regbiju, jābūt pašaizliedzīgam, nepareizi izpildot pretinieka gāšanas paņēmienu, var palikt bez zobiem. Jābūt gatavai, ka dienas beigās ķermeni klās zilumi un skrāpējumi.
Savu pirmo sezonu, 2013. gada vasaru, kad pievienojos Jelgavas sieviešu regbija komandai, pavadīju uz riteņiem. Braucu no vienas pilsētas uz nākamo. Pirmo sezonas nedēļu aizvadīju nometnē Lietuvas pilsētā Klaipēdā, pēc nogurdinošiem treniņiem svētdien bija pirmā spēle. Tās bija praktiski katru nedēļas nogali, reizēm arī nedēļas vidū. Vasarā aktuāls ir tieši pludmales regbijs, ar komandu spēlējām gan Latvijā, gan devāmies uz Lietuvu. Nākamajā sezonā bija nedaudz vieglāk, spēļu nebija tik daudz, nenotika regulāri treniņi. Komandai pievienojos tikai spēļu dienās, neko vairāk trenere no manis neprasīja. Domāju, tas bija manu prasmju dēļ, biju apveltīta gan ar ātrumu, gan spēku.
— Tie ir galvenie regbija spēlētājam nepieciešamie dotumi?
— Nē, regbijs galvenokārt ir prāta spēle. Laukumā nepieciešams domāt par spēles taktiku, galvā jāspēj izkalkulēt turpmāko spēles gaitu — jāseko līdzi bumbai un jācenšas paredzēt, kurš pretinieks skries, kurš pados bumbu.
Sacenšas
ar dvīņubrāli
— Ģimene atbalsta tavu nodošanos sportam?
— Tētis ir mans lielākais atbalstītājs. Viņam patīk, ka es nodarbojos ar regbiju. Viņš tic, ka šajā sporta veidā es varu gūt labus rezultātus un tikt augstākajā līgā. Pateicoties viņa ticībai, neesmu regbiju pametusi. Reizēm šķiet, ja pārtraukšu spēlēt, tētis manī vilsies. Zinu, ka viņš atbalstīs mani, lai ko es darītu, taču nezināmu iemeslu dēļ tieši regbija spēle viņam ir svarīga. Iespējams, tas tādēļ, ka no pieciem bērniem es vienīgā sporta jomā esmu sasniegusi tik augstu līmeni. Arī vecākais brālis par mani priecājas un lepojas ar mazās māsas rezultātiem. Kamēr būs piedāvājumi un iespēja, turpināšu spēlēt.
— Tev ir liela ģimene. Vai tas ir veicinājis tavu sacensību garu?
— Man ir divas māsas un divi brāļi. Ar dvīņubrāli esam jaunākās atvases ģimenē. Vecākajam brālim ir 30 gadu, arī māsas ir par mani vecākas. Ar viņiem nekonkurējam vecuma starpības dēļ, taču ar dvīņubrāli mums ir bijis interesanti. Savā starpā bieži sacentāmies, kurš no mums ir stiprāks vai labāks. Tā manī pamodās sacensības gars, vienmēr cenšos būt pārāka par citiem. Tas gan nav mans pašmērķis, taču jebkurā lietā, ieguldot cītīgu darbu, ir arī sasniegumi.
— Laika visam pietiek?
— Šobrīd viegli nav. Dienā trūkst stundu, nedēļā dienu. Mans draugs jau vairāk kā 10 gadu nodarbojas ar bodibildingu, nu arī es esmu ievilkta šajā pasaulē. Jau pusgadu nodarbojos ar fitnesu. Šobrīd svarīgākais ir pareizs uzturs un regulāri treniņi. Biežāk par svaru zāles apmeklējumu es skrienu, mana ierastā distance ir no 15 līdz 17 kilometriem. Grūti bija atteikties no dažādiem saldumiem, tomēr tas bija tā vērts. Veselīgs dzīvesveids dod nepieciešamo enerģiju un pozitīvismu. Mainot dzīvesveidu, mainījās arī mans augums. Četru mēnešu laikā zaudēju 12 kilogramus. Pārvērtības ir ievērojamas, taču apkārtējiem jāsaprot, ka ieguldītais darbs ir ļoti liels.
— Vai svara zaudējums bija tavs mērķis?
— Sākumā vēlējos tikt vaļā no pāris liekiem kilogramiem. Tagad es zinu, kādas auguma aprises vēlos iegūt. Lai mērķi sasniegtu, nāksies smagi strādāt un cīnīties pašai ar sevi. Liekie kilogrami ir zuduši, priekšā smagākais darbs, lai augumam piešķirtu nelielus, sievišķīgus muskuļus un nostiprinātu “lieko” ādu. Mans mērķis ir iegūt tādu augumu, kāds atbilst fitnesa kritērijiem.
— Iegūstot muskuļus, nebaidies zaudēt sievišķību?
— Regbija, hokeja vai futbola laukumā par sievišķību aizmirstu. Īpaši, ja laukumā ir arī vīrieši. Tādos gadījumos neies cauri spiegšana, baidīšanās un nadziņu saudzēšana. Laukumā izlieku sevi visu, taču man ir svarīgi saglabāt konkrētas robežas. Cenšos būt pieklājīga un nelamāties. Pēc spēles parādās mana sievišķība, tad esmu trausla un vāja, vienkārša meitene augstpapēžu kurpēs un kleitā. Izturēšanās ir atkarīga no konkrētās situācijas.
Mērķis — 100 godalgu
— Sports ir tavs vienīgais vaļasprieks?
— Lai gan autovadītājas apliecības man vēl nav, aizraujos ar mašīnām. Garāžā jau stāv melns BMW e36 ar 2,3 l dzinēju. Automašīnai izveidots speciāls projekts, pēc pabeigšanas mans auto tāds būs vienīgais Latvijā. Arī ikdienā esmu saistīta ar automašīnām, strādāju SIA “LRUD” lietoto riepu un disku veikalā.
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— Man ir ļoti svarīgi sasniegt izvirzītos mērķus. Jo vairāk darba ieguldu, jo vairāk vēlos sasniegt. Mani nākotnes mērķi aug līdz ar mani. Nemaz nemanīju, kā sākās vasara. Katru darbadienu ceļos piecos, lai no Baldones dotos uz Rīgu. Diena sākas sporta klubā “Atletika”, kur pavadu vismaz divas stundas un tad dodos uz darbu. Manā ikdienā nav nekā īpaša, taču ne katrs spētu celties tik agri, lai dotos uz treniņu.
Šobrīd laika trūkuma dēļ regbijs palicis novārtā, nodarbojos ar fitnesu un svaru bumbas celšanu. Pēdējo četru gadu laikā esmu izcīnījusi 50 medaļu. Maģiskais skaitlis, kuru vēlos sasniegt, ir 100 godalgu. Turpināšu cilāt, cik ilgi vien spēšu, taču 100 medaļu ir tas, ko sasniegšu bez jebkādiem attaisnojumiem. Septembrī plānoju apgūt jaunu sporta veidu — MMA cīņas sportu.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Elīna Sakne.
Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukle, 1995. gada
6. septembris.
Dzīvesvieta: Rīga, Baldone.
Izglītība: vidējā.
Darbavieta: SIA “LRUD”.
Ģimene: divas māsas un divi brāļi.
Vaļasprieks: fitness, mašīnas, veselīgs dzīvesveids.
Horoskopa zīme: Jaunava.
