Šomēnes apritēja trīs gadi, kopš strādāju “Laumā — A” ražošanas vadības organizācijas inženiera amatā. Pie tējas tases pārdomāju aizvadīto laiku. Ikdiena lielākoties saistīta ar iedzīvotāju problēmām, reizēm pat naktī domāju, kā rast vislabāko risinājumu.
Tagad pat — lai gan atkusnis nav bijis kopš Ziemassvētkiem, daudzdzīvokļu māju augšējo stāvu dzīvokļos no griestiem tek ūdens. Iedzīvotāji domā, ka vainīgi esam mēs, namu apsaimniekotāji, tomēr iemesls ir paviršas celtniecības sekas. Bēniņi nav pietiekami nosiltināti, siltais gaiss plūst uz augšu un silda jumtu. Uz tā ir bieza sniega sega, un apakšējā kārtiņa pamazām kūst, jumta malās veidojas apledojums, un ūdenim nav kur notecēt, tas sūcas cauri jumta materiālu savienojumiem, tālāk tek gar ārsienām un nonāk dzīvokļos un birojos, piemēram, vakar par pilošiem griestiem sūdzējās prokuratūras darbinieki Lāčplēša ielā 4. Tādus zvanus saņemam katru dienu. Iedzīvotājiem daudz jāskaidro, kāpēc tā notiek.
Izmantojam autopacēlāju, cenšamies sniegu un ledu no jumtiem tīrīt tā, lai tos nesabojātu. Skaldām arī lāstekas vietās, kur tās apdraud cilvēku veselību un dzīvību, īpaši pie veikaliem.
Zviedrijā biezās sniega kārtas dēļ iebrukuši ēku jumti, bet zemnieku saimniecībās iesprostoti vai pat gājuši bojā zirgi, govis, cūkas un vistas. Sabrūkot sporta zāles jumtam, Zviedrijā knapi izglābies kāds zēns. Domāju, ka sniegs Aizkrauklē jumtus neapdraud, tomēr ēku īpašnieki ir piesardzīgi un pasūta mums darbus, piemēram, tīrījām SIA “Krauklītis” ēkas jumtu un pēc celtnieku lūguma — Aizkraukles sporta halles jumtu. Drošības labad notīrījām arī savas ražošanas bāzes jumtu.
Bieži saņemam zvanus par nopludinātiem dzīvokļiem. Iedzīvotāji, domādami, ka tā būs lētāk, sarunā paziņas, lai ierīko dušas kabīnes vai krānus. Bet iznāk dārgāk: lai gan uz grīdas ūdens nav redzams, sūces dēļ tas sakrājies zem dušas kabīnes un nopludina kaimiņiem griestus. Citreiz pārplīst lokanā caurule, jo nav izvēlēta pareizi: kas der aukstajam ūdenim, neder karstajam. Ir arī gadījumi, kad cilvēki izlietnē saliek netīros traukus, atgriež krānu, bet paši aizmieg pie televizora vai aiziet uz veikalu. Bieži vien iedzīvotāji salikuši paketlogus, aizmūrējuši ventilācijas lūkas un mums pārmet, ka dzīvoklī pelē sienas.
Lai gan ir 21. gadsimts, daļa iedzīvotāju kanalizācijā joprojām met kartupeļu mizas un higiēniskās paketes. Tur nedrīkst mest arī papīra dvieļus, jo tie ūdenī nešķīst, un remonta atkritumus. Neviens, protams, negrib atzīties, ka ir vainīgs, bet parasti vaino kaimiņus.
Iedzīvotāju dzīves līmeņa pasliktināšanos izjūtam arī mēs: cilvēki ir ērcīgāki, bieži vien vispirms “izlamā” valdību un izkrata sirdi par grūto situāciju, un tikai pēc tam stāsta, kāpēc mūs izsaukuši.
Nedēļas galvenais notikums bija Latvijas kamaniņbraucēju brāļu Jura un Andra Šicu un skeletonista Martina Dukura sudraba medaļa olimpiskajās spēlēs. Žēl Tomasa Dukura, ka viņš neieguva trešo vietu, tāpat Martina Dukura, kurš gribēja un bija pelnījis zeltu.
Pārdzīvoju gruzīnu kamaniņbraucēja bojāeju ātrajā Vistleras trasē. Viņš no trases izlidoja un ietriecās konstrukcijās. Lasīju, ka viņam tomēr nav bijis pietiekamas sagatavotības. Vistleras trasi uzskata par ātrāko un bīstamāko kamaniņu, skeletona un bobsleja trasi pasaulē. Esmu lepns, ka Latvijas sportisti ar to tika galā un vēl izcīnīja medaļas.
Latvijas hokejistiem gan tik labi neveicas. Uzzinot par lielajiem zaudējumiem, pat negribas skatīties spēļu atkārtojumu, lai nepārdzīvotu neveiksmes vēl vairāk. Nevar jau prasīt, lai tik mazā valstī, kas sportam nespēj arī atvēlēt pietiekami daudz līdzekļu, būtu izcili hokejisti.
Sevi pieteikusi “4. Atmodas tautas armija” — informācijas tehnoloģiju speciālisti. Viņi publiskojuši Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes “caurumā” iegūtos valsts un pašvaldības iestāžu un uzņēmumu darbinieku algu sarakstus. Valstī pavisam ir 175 valsts datu informācijas sistēmas, taču arī tās nav drošas. No Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes “noplūduši” 7,4 miljoni dokumentu.
Tā ir nolaidība, ka datiem var piekļūt, bet, uzzinot par notikušo, valsts iestādes pārāk lēni reaģē. Tomēr, ja man būtu tādi dati, arī es tos publiskotu. Tautai ir jāzina, cik lielas algas patiesībā saņem valsts iestādēs.
Pagājušajā nedēļā uzzinājām arī par “Parex bankas” darbinieku algām — lai gan banka pērn paziņoja, ka algas samazinātas par 37 procentiem, valdes locekļi saņēmuši pat 10 — 12 tūkstošu latu mēnesī, bet atlaišanu kompensācijās izmaksāti pat 100 un 200 tūkstošu latu. Nebūtu iebildumu, lai jau saņem, ja vien banka nebūtu novesta līdz bankrotam.
Domāju, ka līdz Saeimas vēlēšanām mēs uzzināsim vēl dažādus interesantus faktus, kas no tautas tiek slēpti.
No amata būtu jāatkāpjas Valsts kancelejas direktorei Guntai Veismanei, jo viņa vēlējās iesaistīt Drošības policiju, lai izsekotu žurnālistes saraksti un telefonsarunas. Veismanes vēlākā taisnošanās un “sapīšanās” savos vārdos man nav pieņemama.
Atslodzei no darba un politikas labprāt klausos mūziku, īpaši klasisko. Naktī labāks miegs, ja radio atstāju ieslēgtu klasiskās mūzikas kanālu. Ja būtu iespēja, labprāt apmeklētu Elīnas Garančas koncertu, viņa jau Latvijā tagad tik reti. Atzinīgi vērtēju, ka māksliniece Latvijas vārdu popularizē pasaulē, dziedot Ņujorkas “Metropolitan” operā — ja cilvēkam ir talants un iespējas, lai strādā. Māksliniekam ir svarīgs arī auditorijas plašums. Elīna Garanča un Kristīne Opolais ir arī manas iemīļotākās operas zvaigznes.
Vismaz reizi mēnesī cenšos apmeklēt kādu teātra vai operas izrādi. Pagājušajā nedēļā noskatījos Rīgas Jaunā teātra izrādi “Latviešu stāsti”. Ļoti patika Gundara Āboliņa profesionālais tēlojums: uznākot uz skatuves un pat neko nerunājot, viņš ar savām darbībām publikā izraisīja smieklus līdz asarām.
Apmeklējot kultūras pasākumus, kādu laiku izdodas norobežoties no darba problēmām, tomēr, atgriežoties mājās, atkal jādomā, kas noticis un kā palīdzēt Aizkraukles iedzīvotājiem.
