Ikdienā mēs pārāk daudz uzklausām negatīvas ziņas. Iespējams, tas tik ļoti “apklusina” mūsu sajūtas, ka negācijas lielāko daļu iedzīvotāju atstāj vienaldzīgus.
Ikdienā mēs pārāk daudz uzklausām negatīvas ziņas. Iespējams, tas tik ļoti “apklusina” mūsu sajūtas, ka negācijas lielāko daļu iedzīvotāju atstāj vienaldzīgus. Arī tad, ja cieš cilvēki, kur nu vēl nelaimē nonācis dzīvnieks. To apliecina arī kāds notikums Pļaviņās, par kuru man pastāstīja paziņas.
Stāsts ir šāds. Kādā mājā dzīvoja ģimene, bet dažādu iemeslu dēļ tā pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Tomēr šajā dzīvoklī palika abi šīs ģimenes suņi. Saimniece pie viņiem ieradās labi ja reizi nedēļā, lai atstātu suņiem ēdienu un izvestu laukā. Reiz prombūtnes laiks izrādījās par ilgu, un dzīvnieki par sevi atgādināja ar skaļu kaukšanu. Kad kaimiņi sāka uztraukties un tika atvērtas dzīvokļa durvis, vienu suni atrada jau nobeigušos.
Pārsteidz cilvēku vienaldzība. Turklāt ne tikai suņa saimnieku, kuri pametuši savus agrāk tik lolotos dzīvniekus likteņa varā, lai gan turpat pilsētā joprojām dzīvo daži šīs ģimenes locekļi, bet arī kaimiņu vienaldzība. Kaimiņi trauksmi par suņiem cēla tikai tad, kad dzīvnieku kaukšana aiz sienas vairs nebija izturama. Tas acīmredzot nozīmē, ka dzīvnieki tur varēja arī palikt, ja vien viņu izturēšanās būtu paciešama. Tagad stāstīt par šausminošo atgadījumu ir gatavs katrs, bet liecināt par to — neviens.
Kāds varbūt teiks — kas tur liels, tas ir tikai suns! Tāpat kā tas kaķis, kuru pie Aizkraukles vasarnīcām atrada beigtu ar novilktu ādu. Par cilvēkiem neviens neuztraucas, kur nu vēl par dzīvnieku! Šādi notikumi kā uzplaiksnījuši, tā arī apklust, jo ne jau bieži pie mums kāds ir spiests atbildēt par savu nevērīgo vai nežēlīgo izturēšanos pret dzīvniekiem. Cilvēku attieksme pret mājdzīvniekiem ir atšķirīga. Kas vienam šķiet normāli, citam var būt nepieņemami. Var diskutēt par to, vai saimnieks pietiekami labi baro savu suni, un dzīvnieka turēšana ārā ziemas salā ir viņa norūdīšana vai kustoņa tiesību pārkāpums. Tomēr attaisnot vienaldzību nedrīkst jebkurā tās izpausmē.
Tagad kāda sieviete izdzīvojušajam sunim meklē jaunu mājvietu. Var jau nosaukt viņu par fanātisku suņumīli, kurai cita nav ko darīt, kā vien mesties aizstāvēt kādu dzīvnieku. Tikai žēl, ka esam aizmirsuši kādu patiesību – mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.
