Aizvadītā nedēļa sākās pacilātā noskaņojumā — nosvinēju 29. dzimšanas dienu. Pienācis vecums, precīzāk, posms dzīvē, kad jubileja šķiet vairāk kā apgrūtinājums, nevis svētki. Lai gan prāts nenesās uz svinībām un galda klāšanu, negribēšanu aizslaucīja vēlējumi un apsveikumi, kas sniedza nepieciešamo enerģijas lādiņu. Paruna vēsta, kā nedēļu sāksi, tā aizvadīsi. Tā arī bija — pacilātā noskaņojumā ar nezūdošu noguruma devu.
Jāņa Bordāna vadītās Tieslietu ministrijas sagatavotie likuma grozījumi paredz, ka par katru Saeimas vēlēšanās iegūtu balsi partijas katru gadu no valsts budžeta saņems 5,5 eiro — gandrīz 7,7 reizes vairāk nekā līdz šim. Šobrīd finansējums politiskajiem spēkiem no valsts budžeta ir aptuveni 603 000 eiro, bet nākamgad partiju kasēs varētu ieripot pat pieci miljoni eiro nodokļu maksātāju naudas. Ieceres ideoloģija — par nodokļu maksātāju naudu pirkt partiju godīgumu. Valsts finansējums ļautu atbrīvoties no labvēļu piesaistes, kas rausta deputātus aiz striķīšiem. Šos grozījumus nespēju traktēt nekā citādāk kā neveiksmīgi maskētu shēmu. Būsim reālisti! Valsts pārvalde un atbildīgās iestādes daudzu gadu garumā ir pierādījušas, ka nespēj apkarot korupciju. Dāsna valsts kompensācija neko nemainīs. Latviešu tauta šobrīd nonākusi gluži kā komā. Cilvēki redz, cik daudz netaisnības un muļķības notiek. Brīnos, kā daudzie nepopulārie politiskie jautājumi pieņemti bez protestu akcijām, piketiem un demolēšanas! Pašlaik ir liela neapmierinātība ar visu — ar nodokļu sistēmu, plānoto teritoriālo reformu, līdzekļu trūkumu vitāli svarīgām jomām, piemēram, medicīnai. Pasīvā pukstēšana sociālajos tīklos vienā brīdī var izlauzties reālā boikotā. Jau tagad izskan viedokļi, ka, lai partijas neiesūktu nodokļu maksātāju naudu, labāk neiet vēlēt vispār, jo politiskajiem spēkiem maksā konkrētu summu par katru saņemto balsi. Banāli, tomēr iedarbīgi. Iznāk, ka, neejot uz vēlēšanām, valsts budžetā viens vēlētājs ieekonomēs nedaudz vairāk kā piecus eiro. Ko darīt? Jau izskanējuši vairāki viedokļi par partiju finansēšanas modeļa nākotni, viens no populārākajiem — nepiešķirt finansējumu no valsts budžeta. Varbūt tas ir primitīvi un demokrātiskai valstij neglaimojoši, bet, ja uz valsts budžetu raugās kā uz savu maciņu, tad kaut kā negribas to naudiņu tā vienkārši atdot. Partijas tomēr ir indivīdu veidojums, ar ko tās atšķiras no biedrībām? Tur arī cilvēki apvienojušies ar mērķi. Vai tādēļ viņiem automātiski pienākas kumoss no kopējā katla? Viena lieta ir rakstīt iesniegumu un skaidrot, kam līdzekļi nepieciešami, cita — vienkārši saņemt. Sāp arī tas, kā partijas līdzekļus izmanto. Daudziem gan jau piemirsušies maldīgie preses izdevumi, kas pirms vēlēšanām slavināja partiju it kā paveikto konkrētos novados. Par izplatītajiem meliem neviens sodu nesaņēma. Neesmu kompetenta spriest, kā būtu pareizāk, taču man ir pārliecība, ka par nodokļu maksātāju naudu partiju godīgumu nenopirks. Ticu, ka godprātīgi partiju biedri, kas ceļu uz valsts pārvaldi būvējuši ar saviem vārdiem un darbiem, man nepiekritīs. Bet te jau tas sāls, ka redzējums atkarīgs no skatupunkta.
Mediķi jau plāno protestus, lai atgādinātu valdībai par nozarei solīto finansējuma palielinājumu. Tikmēr iedzīvotājiem vajadzētu apjaust un vērst par labu kaitējumu, ko nodara pieteiktās, bet neizmantotās vizītes pie ārsta. Ik pa laikam tiek publiskoti skaitļi, kas parāda, ka pie dažiem speciālistiem neierodas pat sestā daļa vizīti pieteikušo pacientu. Gada laikā 50 000 pacienti nav ieradušies iepriekš pieteiktā vizītē pie ārsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, kā arī to nav atteikuši. Neatteiktas vizītes veido 16% no kopējā vizīšu skaita. “Ja par neizmantotu pierakstu pie ārsta būtu jāmaksā, līdzīgi kā tas notiek, ja neizmanto rezervētu viesnīcu, cilvēki tiktu disciplinēti un biežāk atcerētos pierakstu, ko neizmanto, atcelt — savu risinājumu, kā atrisināt problēmu ar neizmantotajām vizītēm, kas veido garas rindas, kanāla “RīgaTV 24” raidījumā “Preses klubs” sacīja bijušais Saeimas deputāts, ārsts Hosams Abu Meri. Pilnībā piekrītu, ka šī joma ir jāsakārto un negodprātīgie pacienti jāsauc pie atbildības. Man pašai pirms gada nācās par to pārliecināties. Dēlam sāpēja zobiņš. Pieteicāmies pie viena zobārsta, sagaidījām rindu. Vizītē apstiprinājās, ka jālabo, bet trīsgadnieku te neārstēs. Pierakstījāmies pie cita ārsta, līdz sapratu, ka jāzvana uz Stomatoloģijas institūtu Rīgā. Rinda jāgaida vairāk nekā gads, ja par maksu — jau tajā pašā nedēļā. Nācās braukt un maksāt simtos. Nonākot ārstniecības iestādē, brīnījos, kur darba laikā ir tās rindas, kādēļ gaiteņi tik tukši? Māsiņa pastāstīja, ka gandrīz katrs trešais pacients jau zobus salabojis citviet vai radis citu izeju, taču vizīti nav atsaucis. Bezatbildību izskaust var, tikai pārmācot, šajā gadījumā — par aizmāršību būtu jāmaksā.
Nedēļas izskaņā ar dēlu baudījām silto laiku. Reizēs, kad paliekam pilsētā, ejam staigāt gar Daugavas piekrasti un aizaugušām takām. Neiztiku bez kārtējā valodas kurioza dēla izpildījumā. Sestdien viņš nopietni paziņoja, ka sauks mani par māti ierastās mammas vietā. It kā jau cēli, folklorā par mātēm dēvē arī dievības, tomēr tas skan salti un pārāk oficiāli. Kā jau vairums neērto situāciju, arī šī gadījās cilvēkos — veikalā. Piedāvājos nopirkt našķi, par ko dēls pateicās, sakot: “Ak tu mana mīļā mātīte!” Par laimi, jau nākamajā dienā atkal tiku saukta par mammu.
