Viņdien no paša rīta man tā sagribējās parunāt ar kādu (izņemot sievu), ka aizmirsu par brokastīm. Metos ārā pa dzīvokļa durvīm jau pirms pulksten 8. Sāku ķert kaimiņu labdienus, stāvot pie mūsu daudzstāvu mājas. Grozījos taisni ceļā tā, lai citiem būtu grūti man garām paiet. Pāris kaimiņu mani pasveicināja. Pat apvaicājās, kā man klājas. Atbildēju, ka ar kājām pa priekšu.
Man jau kļuva siltāk ap sirdi. Bet tad daži mūsmājas skolas vecuma bērni man paskrēja garām kā tukšai vietai. To es vēl spēju piedot, bet, kad mani ignorēt grasījās arī kāds jauns tētis ar bērnu pie rokas, uz “dārziņu” steigdamies, es pats sev par brīnumu pēkšņi noņēmu no galvas cepuri un pastiepu to pretī kungam ar vārdiem: “Maksājiet nodevu — 50 santīmu — labrīta vietā!”.
Taisni brīnums, ka samaksāja arī! Pat nepajautāja, kas, kā un kāpēc. Un labrīt arī nepateica. Aizskrēja, degunu nokāris. Amats man bija rokā! Nodevu turpināju iekasēt no visiem īgnajiem, nelaipnajiem, nepieklājīgajiem kaimiņiem. Tādā veidā jau biju cepurē ieperinājis 12 latu, līdz viens kaimiņš tomēr iespītējās. Atteicās maksāt bez vārda runas, prašņāja, kas tā par nodevu un kas tādu noteicis. “Dzīvokļu īpašnieku pilnvarotā persona!” atcirtu, jo man pēc atbildes kabatā nebija jālien. Kaimiņam detalizēti izskaidroju situāciju: “Man tika pateikts: “Teni, tu tagad iekasēsi nodokli no visiem tiem kaimiņiem, kuri labāk maksā, lai tikai nebūtu jāsveicinās!” Es tikai daru tā, kā man ir pavēlēts!”
“Ā,” stiepa gumiju kaimiņš. Un tad izšāva: “Es ziņošu Valsts ieņēmumu dienestam, ka te tāda patvaļība tiek pieļauta!”
Nesamulsu, spēru pretī: “Ziņo! Ja tā dienesta darbinieki arī nepratīs man, vecam vīram, labdienu padot, no viņiem arī nodokli prasīšu! Bet no tevis, kaimiņ, tagad jau pieprasu dubultā — latu — par pretošanos sabiedriskajai kārtībai un slikta piemēra rādīšanu bērniem un jauniešiem. Redzi, kā šie iet mums garām un nesveicinās tāpat kā tu!”
Nesamaksāja kaimiņš, velns tāds! Taču no tās reizes viņš mani sveicina jau pa gabalu. Un ne viņš vien. Visi mani kaimiņi, kuri dzīvo mūsu mājas 56 dzīvokļos, skolas un pirmsskolas vecuma bērnus ieskaitot! Ar to es gribu sacīt, ka varam taču, ja vien gribam!
