(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 1. decembra numurā.)
“Pārupes” teritorija
Lai nokļūtu nākamajā pieturvietā — Piedrujā, jābrauc caur Krāslavu. Lai arī te paredzēta tikai pusdienu pauze, taču pa autobusa logu redzam šīs senās pilsētas ievērojamākās vietas. Braucam garām Karņicka kalnam, grāfu Plāteru pilij. Mazliet pakavējamies pie kāda interesanta objekta — strūklakas. Tai par pamatu ņemts Krāslavas ģerbonis — burukuģis ar paceltu buru un pieciem airiem. Burukuģis simbolizē to, ka Daugava reiz bija kuģojama, savukārt pieci airi — šīs vietas piecas pamatnācijas: latviešus (latgaliešus), krievus, baltkrievus, poļus un ebrejus.
Interesanta ir arī pastaiga pa Piedruju. Tas ir ciems Krāslavas novadā, iepretī Drujas ciemam Baltkrievijā, Latvijas—Baltkrievijas robežpunkts. Abus ciemus šķir Daugava. Piedruja ir arī otrā lielākā apdzīvotā vieta Latgales dienvidaustrumos. Abu valstu robeža ir upes vidū. Tas nozīmē, ka abu valstu iedzīvotāji katrs savā pusē diennakts gaišajā laikā var peldēt un makšķerēt līdz vidum.
Piedruja izveidojās kā Daugavas kreisajā krastā esošās Drujas pilsētas “pārupes” teritorija. Abas daļas 17. gs. bija Lietuvas lielkņazistes magnātu Sapehu dzimtas īpašumi. Piedruju un tās apkaimi ir vērts izstaigāt kājām, jo mazstāvu koka apbūve vietām atgādina skatus no etnogrāfiskajos brīvdabas muzejos redzamajiem. Piemēram, vienai mājai redzējām rudzu salmu jumtu, cita atkal bija saglabājusies no 40. gadiem.
Interesanti, ka gan Piedrujā, gan Drujā ir divas baznīcas — katoļu un pareizticīgo. Savulaik te bijusi arī pārceltuve, kas ļāva pārvietoties no vienas vietas uz otru.
Noteikti te jāapskata arī Daugavas akmens, kas novietots upes krastā. Uz šī akmens iekalts Daugavas vārds septiņās valodās: igauņu, somu, krievu, poļu, vācu, līvu un latviešu.
Mans skatiens ilgāk pakavējās Baltkrievijas virzienā. Daugavas labajā krastā gluži vai ar roku aizsniedzama. Šķiet, ne ar ko neatšķiras no Latvijas. Sestdienas pēcpusdiena. Šur tur kūp pirtiņas dūmenis — darba nedēļa beigusies. Šur tur ierejas suns, iemaujas govs, iedziedas gailis… Tāds apbrīnojams miers, kas no turienes nāk. Taču ikdienā lasām un dzirdam par nemieriem galvaspilsētā Minskā…
Uz Indru pēc laimes
Mūsu ceļojuma kulminācija — Laimes muzeja Indrā apmeklējums. Indra ir Latvijas dienvidaustrumu galējais punkts. Sešu kilometru attālumā no Baltkrievijas, līdzās Indras—Daugavpils dzelzceļa līnijas.
Laimes muzejs iekārtots kādreizējā luterāņu baznīcā. 30. gados Indrā bija izveidots gan robežsardzes, gan muitas punkts, un uz turieni kā dienesta vietu tika norīkoti gan karavīri, gan muitas darbinieki no visas Latvijas. Tā kā šajā pusē dominējošā ir katoļticība, luterāņiem sava dievnama nebija. Kad Indru apmeklēja prezidents Kārlis Ulmanis, viņš deva rīkojumu uzcelt luterāņu baznīcu.
Pēc arhitekta Galindoma projekta dievnamu cēla no 1935. līdz 1940. gadam. Taču okupācijas dēļ to nepaguva iesvētīt, pēc tam sākās Otrais pasaules karš. Taču pastāv versija, ka līdz padomju karaspēka ienākšanai tomēr vācieši ir te noturējuši kādu dievkalpojumu. Protams, pēckara gados valdīja ateisms un sākumā baznīca netika izmantota. Vēlākos gados tā kalpoja gan par sporta, gan banketu zāli.
2013. gadā Krāslavas novada dome atbalstīja projektu, kura laikā dievnamam nomainīja jumtu un iekārtoja amatniecības centru, tādējādi pasargājot ēku no bojāejas. 2016. gadā Indras kultūras nama darbinieces Anžela Kuzminska un Ilona Kangizere ierosināja baznīcas ēkā izveidot Laimes muzeju. Līdzīgs muzejs ir Londonā. Pēc aptauju datiem, Krāslavas novadā dzīvo vislaimīgākie cilvēki Latvijā, kuri varētu padalīties ar savām laimes receptēm.
Laimes muzeja ekspozīcijas elementus izgatavoja pēc mākslinieka Raimonda Vinduļa projekta, kurš ir pazīstams kā Mūsdienu mākslas galerijas Līvānos dibinātājs. Viņš arī uzdāvināja muzejam balto flīģeli.
Laimes muzejs ir arī viena no dāvanām Latvijai tās simtgadē. Interaktīva ekspozīcija aicina ikvienu darboties, sajust un domāt, skatīties nākotnē, nevis pagātnē. Muzeja uzdevums nav sniegt atbildi uz jautājumu, bet rosināt cilvēkos pozitīvas emocijas, ļauties iespaidiem, radīt, iedvesmot un meklēt katram savu atbildi uz mūžseno jautājumu — kas tad ir laime?
Laimes muzeja ekspozīcija izkārtota vairākos laimes ceļos: “Sporta un darba ceļš”, “Vīriešu ceļš”, “Sieviešu ceļš”, “Gaišais ceļš”, “Muzikālais ceļš”, “Radošais ceļš”, “Patriotiskais ceļš”, “Augstais ceļš”, “Garšīgais ceļš vai laime ēst!”, “Māņticības ceļš”, “Jūsu laimīgais foto”, kas nav ierastās, statiskās ekspozīcijas, bet gan aktīva iesaiste un līdzdarbošanās. Atklāšu vien to, ka vīriešu laime saistās ar darbošanos garāžā, sievietēm laimes sajūtu sagādā kleitas, kurpes un somiņas. Viens laimi saredz ar dažādas krāsas brillēm, citam tā atnāk ar skaistas mūzikas klausīšanos. Taču katram jāaizbrauc un sava laime jāatrod pašam. Beigās visi kā viens tikām iekodēti laimei — saplēšot kādu no traukiem, jo trauki taču plīst uz laimi!
Jau tumsiņā mērojām tālo ceļu uz mājām. Vai kļuvām par miljonu bagātāki? Par vienu brīnišķīgi pavadītu dienu, iepazīstot kādu citu Latvijas stūrīti, gan. Un laimīgi.
Paldies arī gidei Daigai un šoferītim Aldim! ◆
