Mīlestība, laime… Šķiet, šie vārdi izdomāti, lai mulsinātu. Tā nepakļaujas vecuma ierobežojumiem un mēdz paiet kā īss mirklis.
Mīlestība, laime… Šķiet, šie vārdi izdomāti, lai mulsinātu. Tā nepakļaujas vecuma ierobežojumiem un mēdz paiet kā īss mirklis. Edītes laime, pieklauvējusi pie viņas namdurvīm tik nemanāmi un skaisti, drīz vien pārvērtās pelēkā ikdienā.
Edīte dzīvoja viena. Vīrs sen miris, kārtīgu cilvēku vairs nesatika, bet alkoholiķi, smēķētāji un bārdaini bezdarbnieki viņu neinteresēja. Edīte bija inteliģenta sieviete, beigusi divas augstskolas, interesējās par kultūru, sportu, politiku, klausījās klasisko mūziku. Dzīve ritēja bez pārmaiņām. Mīlestība? Tā jau daudzus gadus bija aizmirsta. Kur nu vairs pensionāre skries un ķers vēju laukā! Sevi viņa noskaņoja: “Esmu brīva karaliene, nevis kalpone.” Tas palīdzēja, viņa bija stipra, neatkarīga un brīva.
Vasarā sieviete dzīvoja vasarnīcā. Saimniecībā vīrieša rokas lieti noderēja, tāpēc vienmēr aicināja kādu palīgu: viens salabo šķūnīti, cits nopļauj zāli. Par maksu un siltām pusdienām, protams.
Paliek zem klajas debess
Kādu dienu sētā ienāca Vilnis, silti uzsmaidīja saimniecei un patīkamā balsī vaicāja: “Vai palīgus nevajag?”. Tā viņš sāka strādāt, bija čakls un vēl arī patīkams sarunu biedrs. Iztaujājot noskaidrojās, ka Vilnim ir 59 gadi, pensiju vēl nesaņem, bet darba nav. Saistīja vīrieša koptā āriene, smalkās manieres: vienmēr tīrs, bārda noskūta, nesmēķē un ir ļoti pieklājīgs.
Vilnis pastāstīja, ka pirmo sievu apbedījis sen, bet otrā mirusi pirms diviem mēnešiem. Esot pieaudzis dēls, kurš dzīvo citā pilsētā. Ar otro sievu oficiāli neapprecējies, viņas dzīvoklī nebijis pierakstīts, tāpēc palicis zem klajas debess. “Man ir dārzs un būda, tur arī dzīvoju,” atzinās Vilnis. “Strādāju pie saimniekiem, viņi mani paēdina. Tā bez prieka rit mana dzīve.”
Kājām nolakoti nagi
Vilnis tika galā ar visu: salaboja Edītes velosipēdu, sanesa ūdeni, sagādāja malku. Salasīja sēnes, makšķerēja zivis. Edīte no viņa nekad nedzirdēja neviena lamuvārda. “Skaists vīrietis,” Edīte nodomāja. Vidēja auguma, sportisks.
Reiz Edīte ievēroja, ka vīrieša kājām nolakoti nagi. Vilnis paskaidroja: “Man tā patīk. Neciešu netīrīgus cilvēkus.”
Nemēģina pat noskūpstīt
Laiks gāja, un Edīte kļuva tramīga: visi vīrieši vēlas ātrāk satuvināties, grib noskūpstīt, bet Vilnis to nekad nebija pat mēģinājis. Vienmēr uzsvēra, ka esot ļoti dievbijīgs.
Vilnis pastāstīja arī to, ka esot pārdevis mašīnu: “Garāžas nav, bērni dancoja mašīnai pa jumtu, ielauza to. Tagad braucu ar velosipēdu.”
Cilvēki iepazīst viens otru, pierod. Šķiet, Vilnim Edīte patika: gudra, saimnieciska, viņas sejā vēl manāms jaunības dienu glītums. Tikai kājas sievietei bija slimas — artrīts, grūti paiet. Sieviete apzinājās, ka viena ilgi nespēs. Aprunājās ar Vilni un piedāvāja pārcelties pie viņas: “Komunālos grūti samaksāt. Dzīvosim abi vasarnīcā. Tu vienā istabā, es otrā. Gādāsi malku, sanesīsi ūdeni, nopirksi produktus. Par to izīrēšu istabu bez maksas.”
Par mīlestību viņa nedomāja — tā jau sen noglabāta vistālākajā sirds stūrītī. Vilnis bija ļoti priecīgs, pat pienāca un nobučoja uz vaiga — kā labu draugu. Vēl piebilda: “Sev pārtiku nopelnīšu pats, nevaru dzīvot uz tava rēķina.”
Pirkumos precīzs
Tā Vilnis sāka saimniekot, bija kārtīgs un ļoti precīzs. Atved no tirgus produktus, pierakstījis un saskaitījis visus pirkumus, saka: “Man vēl pienākas 30 santīmu.” Edīte bija laimīga. Viss padarīts, ir arī svaigi produkti.
Vilnis atveda dažas savas mantas, iekārtojās istabā, bet teica, ka visas vedīšot, kad vasarnīcā pabeigšot remontu.
Nakšņo savā būdā
Vilnim bija liels dārzs. Vasarā viņš brauca nakšņot savā būdā un sargāja dārzu. No rīta ierodas pie Edītes, bārda noskūta, pats tīrs. Apjautājas: “Kā gulēji, saimniec?”.
Vilnis teica, ka kartupeļu viņiem pietikšot, pagrabā sāka gatavot vietu saknēm. Atveda kāpostus.
“Uz tevi skatīšos tikai es!”
Edīte vēroja un sprieda: Vilnim tik labs raksturs. Vienmēr iejūtīgs, nepagurdams strādā, viņa rokas bez darba nevar.
Reiz, kad Edīte sarunājās ar kaimiņu, Vilnis kļuva greizsirdīgs un teica: “Tagad tikai es skatīšos uz tevi, citiem vīriešiem te nav ko darīt.” Viņš uzdāvināja Edītei skaistu krizantēmu pušķi.
Reiz garām Edītes mājām gāja divas sievietes. Viņas pamanīja Vilni un jautāja: “Ko tas šizofrēniķis te dara? Uzmanieties no viņa! Viņš nosita savu pirmo sievu un arī otro sita. Reizēm viņam uznāk prāta aptumsums, un tad viss iet pa gaisu.”
Ticība neļauj baudīt glāstus
Nāca rudens, kļuva vēsi. Kādu vakaru Vilnis paziņoja: “Šodien nakšņošu te.” Vakarā abi kopīgi paēda vakariņas. Vilnis apgūlās uz dīvāna un teica: “Tu nebaidies, ka es tevi varu izģērbt?”. Edīte neatbildēja. Viņa bija gadus septiņus par Vilni vecāka, bet ļaudis teica, ka izskatoties par gadiem desmit jaunāka.
Viņai bija gari tumši brūni mati, pa dienu saņemti mezglā. Edīte izlaida matus, uzģērba skaistu naktskreklu un atnāca pie Viļņa. Viņš teica: “Ja es būtu mākslinieks, noteikti tevi uzgleznotu. Cik tu esi skaista! Man tik ļoti patīk gari mati, tagad sievietēm ir vīriešu frizūras, un viņas izskatās kā noplucinātas vistas.” Vilnis apsēdināja sievieti uz gultas malas un paskaidroja, ka viņam ticība neļauj baudīt sievietes glāstus, piebilstot: “Vēl gadu nedrīkstu.”
Ka tik labs cilvēks…
Ritēja laiks, Vilnis gāja strādāt pie saimniekiem, bet no darba atgriezās iereibis. Sāka runāt muļķības, klausījās skaļu mūziku. Katru vakaru Edītei vajadzēja noskatīties jaunu “teātri”. Reiz nedēļu nerādījās. Edītei sākās grūti laiki: uz veikalu aiziet nevar, ūdens nav, malka jāskalda.
Vilnis noraka savus kartupeļus un nolika tos pagrabā pie kāda paziņas. Edīte neiebilda. Cik tad vienai to kartupeļu vajag!
Reiz kādā sarunā par dzīvi sieviete Vilnim pateica, ka viņš ir impotents. Vilnis noliedza. Visi paziņas Edīti brīdināja: kaut kas nav normāli. Bet viņa ar visu bija mierā, vairs taču nav jauna, ka tik labs cilvēks.
Par darbu jāmaksā
Izčibēja Viļņa čaklums, darbi palika nedarīti, un reiz Edīte aizrādīja: “Ziema nāk, darbi nedarīti, bet tu tikai dauzies apkārt!”. Vīrietim tas nepatika. Viņš atnesa ūdeni, tad izdomāja, ka vajadzīga kanna, gribēja izliet zemē. Edīte neļāva. Vilnis viņu tik stipri pagrūda, ka sieviete nokrita uz grīdas. Tāda pateicība no cilvēka, kuram viņa darījusi tikai labu, kuru tik ļoti cienīja un varbūt pat mīlēja…
Vilnis aizbrauca, līdzi paņemot arī Edītes pārtikai doto naudu. Vēlāk viņš teica: “Bet es taču pie tevis strādāju un to nopelnīju.”
Piedot nespēj
Reiz Edīte aizgāja pie kaimiņiem palūgt, lai atved produktus. Pa to laiku Vilnis bija izlauzis durvis un vāca prom savas mantas. Arī kāpostus aizveda. Draugam — lai baro cūkām.
Edītei palika vien mieles un aizvainojums. Viņa visu bija uztvērusi tik patiesi, tik nopietni, kā vien sievietes to prot.
Pēc laika Vilnis atbrauca, lūdza piedošanu. Edīte nespēja piedot un aizmirst. Sakārtoja mantas un aizbrauca uz savu dzīvokli pilsētā. Viņš zvanīja un meklēja arī tur, bet durvis un sievietes sirds bija aizslēgtas daudzām atslēgām.
Vai tā bija mīlestība? Varbūt.
Pēc kādas lasītājas Valentīndienas vēstules sagatavoja Elita Upīte
