Ceriņu ziedēšanas laikā aizkrauklieši Vilhelmīne un Jānis Gardas divatā svinēja savas zelta kāzas.
Ceriņu ziedēšanas laikā aizkrauklieši Vilhelmīne un Jānis Gardas divatā svinēja savas zelta kāzas. Lai arī radu saime kupla un šo nozīmīgo notikumu varētu atzīmēt svinīgi un plaši, abi gribēja būt divi vien. Tāpat kā garajos kopdzīves gados.
Viena taka kopš bērnības
— Abi esat vienaudži un pat no viena Latgales pagasta. Vai jūsu dzīvē arī kaut kas cits ir kopīgs?
Jānis: — Esam mācījušies vienā skolā, bieži bijām kopā jau tad, kad nebijām precējušies, jo ļoti patika dejot ballēs. Savu kopdzīvi sākām pieticīgi, jo līdz tam bijām dzīvojuši trūcīgi. Es daudzbērnu ģimenē biju jaunākais. Kad man bija seši gadi, nomira māte. Par laimi, pamāte mūs labi audzināja, nevaru žēloties, ka man būtu darījusi pāri.
Vilhelmīne: — Mēs ģimenē esam četras māsas, es vecākā. Kad man bija 18 gadu, mūžībā aizgāja tēvs, un man bija jāpalīdz mātei izaudzināt trīs mazās māsiņas.
— Tāpēc jūs nevarējāt turpināt mācīties?
Vilhelmīne: — Tas bija mans liktenis. Taču es par to nesūrojos, jo atradu sirdij tuvu darbu un nekad to neesmu nožēlojusi. Vienā darbavietā esmu nostrādājusi 31 gadu.
Sirdij tuvs darbs
Kura tā bija?
Vilhelmīne: — Aizkraukles rajona slimnīcā kopš 1963. gada, tās atvēršanas dienas, 31 gadu biju pavāra palīdze. Toreiz viss bija jauns un interesants, jo mūsu ģimene 1956. gadā no Latgales pārcēlās uz Aizkraukles kolhozu. Dzīvojām “Šķiliņos”, kur vecā saimniece mums atvēlēja nelielu mājas daļu. Tiklīdz uzcēla slimnīcu, tā aizgāju no kolhoza un jaunajā slimnīcā kļuvu par vienu no pirmajām ēdiena gatavotājām.
— Kāpēc jums šis darbs tā iepatikās? Tas taču nav viegls!
Vilhelmīne: — Gatavot man patīk kopš bērnības, un es uzskatu, ka, labi un garšīgi paēduši, cilvēki ātrāk atgūst veselību. Darbs bija divās maiņās. Jau četros rītā vajadzēja celties un doties uz slimnīcu. Reizēm pārlūkoju tālaika fotogrāfijas. Mēs, slimnīcā strādājošie, arī ārsti, kopām slimnīcas apkārtni, stādījām kokus, puķes, labiekārtojām savas darba telpas. No slimnīcas aizgāju pensijā.
Par šaurību nedomā
— Jāņa kungs ir celtnieks. Vai par savas mājas būvēšanu nedomājāt?
Jānis: — Tolaik, kad atnācām uz Aizkraukli, mums tādas iespējas nebija. Kopā ar vēl vienu ģimeni mums Gaismas ielā piešķīra divistabu dzīvokli. Pēc kāda laika otrā ģimene saņēma atsevišķu dzīvokli, bet mēs joprojām dzīvojam tajās pašās nelielajās istabās piektajā stāvā. Te ir tā pierasts, ka par māju tā arī nekad neesam domājuši.
— Kur palikusi jūsu kuplā radu saime? Svētku reizēs jūsu dzīvoklī visiem droši vien ir pašauri?
Vilhelmīne: — Jānim ir tikai viens brālis, dzīvo Austrālijā. Bija pie mums atbraucis ciemos. Manas trīs māsas ar ģimenēm dzīvo katra savā pusē — Rīgā, Skrīveros un Koknesē. Kad sanākam kopā, esam laimīgas, ka ir veselība un saticība. Par šaurību vai citām neērtībām nedomājam. Nav tāda vakara, kad nesazvanītos, lai uzzinātu, kā kurai klājas. Ja kādam jāpalīdz, visi steidzam palīgā.
Divatā vislabāk
— Vai dēliem devāt padomu, kad viņi izvēlējās sievas?
Vilhelmīne: — Nē, mēs viņiem uzticējāmies. Vedeklās nekad neesam meklējuši negatīvas rakstura īpašības. Saprotamies ļoti labi, un es uzskatu viņas par savām meitām, jo mūsu ģimenē meitas nebija. Dēli paši sievas izvēlējās, droši vien tāpēc abās ģimenēs valda saticība.
— Kāpēc savas zelta kāzas nevēlējāties svinēt kopā ar visu ģimeni?
Jānis: — Vislabāk jūtamies savā divistabu dzīvoklī. Te viss, sākot no karotes, ir pašu godīgi nopelnīts, mums pasaules labumu nevajag. Tos atrodam tepat mājās un dārzā. Nevajag ne greznu mēbeļu, ne daudz naudas. Iztiekam no pensijas, vienīgi, ja saslimstam, bērni palīdz.
Vilhelmīne: — Kāzas mums bija klusas, tāpēc arī šoreiz abi nolēmām neko nerīkot. Sagatavoju salātus, saklāju galdu, un tā abi vakaru pavadījām. Māsas gan jutās pārsteigtas, bet viņas mani saprata. Pēdējā lielā jubileja — 70 gadu — mums ar Jāni nosvinēta pirms pieciem gadiem.
“Esam laimīgi”
— Ko domājat par savu garo kopdzīvi?
Jānis: — Skaļi par mīlestību esam runājuši maz. Lasīju, ka jūtas, kuras vīrieša sirdī mirst pēdējās, ir mīlestība. Ar Vilhelmīni esam kā divas viena ābola pusītes — kopā turamies kopš jaunības. Citādu dzīvi nemaz nevaru iedomāties.
Vilhelmīne: — Pa šiem gadiem nav bijis vajadzības pat tā kārtīgi sabārties. Dažkārt viens otru saprotam arī bez vārdiem. Vai tā ir mīlestība? Domāju, ka mūs vieno Dieva svētība, kura ir mūsu saskaņas pamatā.
VĀRDS, UZVĀRDS: Vilhelmīne un Jānis Gardas.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: Vilhelmīne — 1930. gada 1. decembris, Jānis — 1930. gada 5. septembris, abiem Rēzeknes rajona Kaunatas pagasts.
IZGLĪTĪBA: pamatskolas.
NODARBOŠANĀS: Vilhelmīne — pavāra palīdze, Jānis — celtnieks. Tagad abi ir pensionāri.
ĢIMENE: dēli Juris un Nikolajs, vedeklas Ināra un Tatjana, trīs mazbērni.
VAĻASPRIEKS: darbs dārzā. Vilhelmīnei — arī ēdiena gatavošana, puķkopība, ikdienas notikumu pierakstīšana dienasgrāmatā, Jānim — celtniecības darbi.
HOROSKOPA ZĪME: Vilhelmīne — Strēlnieks, Jānis — Jaunava.
