Tuvojas 1. septembris — Zinību diena. Skolēni, studenti, skolotāji tomēr ar bažām gaida mācību gadu. Vecākiem atkal sāksies “nastas celšanas” laiks — jārada savās atvasēs atbildības izjūta par padarīto darbu.
Tuvojas 1. septembris — Zinību diena. Skolēni, studenti, skolotāji tomēr ar bažām gaida mācību gadu.
Vecākiem atkal sāksies “nastas celšanas” laiks — jārada savās atvasēs atbildības izjūta par padarīto darbu.
Sākot no 4. klases, skolotāji redz, kā bērni “cīnās” ar kontroldarbiem, kuriem uzdevumus izvēlas, nepārbaudot, vai būs kāds rezultāts. Bērniem viena un tā pati viela jāatkārto neskaitāmas reizes, bet kad to lai izdara? Skolēns pierod, ka viņš to nevar, un vairs arī necenšas.
Skolotājiem ierēdņi prasa atskaišu kalnus, par kurām valsts nepiemaksā nevienu santīmu.
Vai kādam no valdības ienāca prātā, kāpēc “normāla” ģimene varēja izmest atkritumos jaundzimušo? Māti biedēja bezspēcīgums un atbildības nasta, kura uzvelta viņas pleciem. Mūsu valstī netiek saudzēts neviens cilvēks, kuram klājas ļoti grūti.
Mēs sākam aizmirst, ka cilvēks dzīvo kā pa viļņiem — te augšā, te lejā. Ziņās televīzijā stāsta par zagšanu un plūkšanos augstākajos slāņos. Kāpēc tik maz runā labu? Meklē tik gaļu trīs gadus, tad miljonus. Kā lai jūtas cilvēki, ja radio vai televīzijā stāsta, ka valstī pazuduši tūkstoši, bet mājās nav pat maizītes?
Laiks tomēr noliek visu savās vietās, un katram par saviem darbiem un nedarbiem būs jāatbild — pašam vai bērniem.
Mēs “pūstam” no galvas, bet stāvam uz kājām. Atbildību visos darbos un nedarbos prasa no zemākā posma. Tā bija arī dzelzceļa katastrofas gadījumā Rīgas stacijā.
Mēs prasām, cik maksās Krievija par Latvijas okupāciju? Man gan ir jautājums, cik Latvija maksās Irākai par “miera” uzturēšanu? Par mieru nekad necīnās ieročiem rokās.
