Šodien durvis ver Skrīveru dienas centrs, kurā koknesiete Inese Apsāne strādās par sociālo aprūpētāju. Ineses kundze šajā jomā strādā jau daudzus gadus, un palīdzēt otram viņai ir pašsaprotami, tas ir dzīvesveids. Ineses kundze paralēli sociālās aprūpētājas darbam brīvprātīgi darbojas Latvijas Sarkanajā Krustā, vada kulinārijas kursus, ir ārstnieciskās vingrošanas pasniedzēja, raksta dzejoļus un ir aizrāvusies ar floristiku.
Piekrītot sarunai par dzīvi, darbu un vaļaspriekiem, koknesiete teic: “Man šodien būs divas lieliskas vārdadienas dāvanas — svinīgi atver manu jauno darbavietu un vēl intervija “Staburagā”!”.
Ar bērniem sazvanās
— Pastāstiet, kādi ceļi jūs atveda uz Koknesi!
— Ieprecējos. Nu jau Koknesē esmu nodzīvojusi tik daudz gadu, ka jūtos kā īsta koknesiete. Mana pirmā darbavieta bija meliorācijā, ko tolaik sauca par Stučkas 25. pārvietojamo mehanizēto kolonnu. Vēlāk, sākoties juku laikiem, samazināja darbinieku skaitu, tas skāra arī mani. Dažus mēnešus biju bezdarbniece, bet daudz nebēdāju, jo biju gatava strādāt jebkuru darbu. Pavisam drīz kāda paziņa mani uzrunāja un piedāvāja darbu bērnunamā “Dzeguzīte”. Tolaik vēra vaļā jaunu grupu, un bija vajadzīgi darbinieki. Ar bērniem vienmēr esmu atradusi kopīgu valodu, pašai jau bija piedzimis vecākais dēls, tāpēc nodomāju, ka šis darbs man ir piemērots. Bērnunamā par aukli, naktsaukli un audzinātāju nostrādāju piecpadsmit gadu.
— Kā jūs raksturotu bērnunamā nostrādāto laiku?
— Šo gadu laikā ir bijis daudz skaistu mirkļu, esmu iepazinusi un satikusi daudz labu cilvēku. No psiholoģijas viedokļa ir ieteikums, ka, strādājot tādā darbavietā, ik pēc pieciem gadiem darbs būtu jāmaina. Bērni prasa milzumdaudz enerģijas, pacietības un sapratnes, viņi tver katru pieaugušā vārdu, kustību un rīcību. Visu, visu. Lai cik dažādi bija mani audzināmie, ikdienā dzīvojot un strādājot ar viņiem, nejutu nastu vai apgrūtinājumu. Lai ar bērniem varētu labi saprasties, pieaugušajam “jānolaižas” līdz bērna līmenim un uz pasauli jāskatās viņa acīm, tad viss kļūst vienkāršāk.
— Ar kāda vecuma bērniem strādājāt?
— Bērnunama kontingents bija raibs — strādāju arī ar garīgi slimiem un tā dēvētajiem “ielas bērniem”, kuri nevēlējās dzīvot ģimenē un klaiņoja. Lielākoties audzināju zēnu grupas, paši vecākie, kurus esmu audzinājusi, bija pat 22 gadu vecumā. Priecājos par katru bērnunama bērnu, kurš turpina mācības, veiksmīgi iekārtojies darbā un dzīvo patstāvīgi. Ar daudziem joprojām sazvanāmies un sarakstāmies portālā draugiem.lv. Noliecu galvu bērnu ar īpašām vajadzībām priekšā — ar viņiem strādāt un atrast kopīgu valodu bija vieglāk nekā reizēm ar normālajiem bērniem. Arī viņi ir talantīgi un ļoti centīgi. Vislielākais gandarījums bija brīžos, kad redzējām, kā bērni ir auguši, cik ļoti attīstījušies pa bērnunamā pavadītajiem gadiem. Arī brīži izlaidumos, kad mums teica paldies par labiem bērniem, ir palikuši atmiņā.
Tas ir dzīvesveids
— Pašas bērniem mammas nepietrūka?
— Ir gadījies, ka audžubērni ir pirmajā vietā un pašas bērni palikuši otrajā plānā, bet ar to šādā darbā ir jāsamierinās. Šis nav darbs, kas sākas pulksten astoņos rītā un beidzas piecos pēcpusdienā. Tas ir dzīvesveids, diennakts režīms, kādā dzīvoju visus piecpadsmit gadus. Ja ar bērniem radās kādas grūtības, man zvanīja nakts laikā, ja vajadzēja, skrēju un darīju. Atbildēju par bērniem pilnībā. Un tagad apzinos, ka saviem bērniem manis šad un tad pietrūka, tomēr viņi ir izauguši patstāvīgi un jau bērnībā saprata, kāda ir dzīves jēga.
— Vai audzinātāja bērnunamā var aizstāt ģimeni?
— Mums tas bija jādara. Bijām mātes, tēva, vecvecāku vietā. Ar bērniem esam “izmaluši” visu tuvējo apkārtni, esam bijuši daudzos pārgājienos un nometnēs, man bija izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Aizkraukles bērnu un jauniešu centru, kas vienmēr iesaistījās mūsu rīkotajos pasākumos un nekad neatteica palīdzību. Tādos brīžos redzēju, kādi bērni ir patiesībā — dabā, teltīs un nometnēs. Četrās bērnunama sienās bērns bieži sevi neizpauž tā, kā to dara bērni mājās. Kad ejam pārgājienā, guļam mežā zem viena koka, dzīvojam teltī un darbojamies kopā, bērns atveras un uzticas. Domāju, ka vērtīgākais, ko izdevies iedot bērnunama bērniem, ir dzīvesskola.
Pagātne jāizdzēš
— Kāpēc aizgājāt no darba bērnunamā?
— No darba aizgāja toreizējā bērnunama vadītāja, sākās štatu samazināšana. Man arī nebija īsti skaidrs, kas notiks ar manu darba vietu. Arī dažādi privāti sarežģījumi bija viens no iemesliem, kāpēc uz diviem gadiem aizbraucu uz otru Latvijas malu. Kad gāju projām no bērnunama, šķīrāmies ar asarām, bet biju stingri nolēmusi sākt jaunu dzīvi. Lai to izdarītu, pilnībā jāatbrīvojas no pagātnes, tāpēc uz diviem gadiem biju atslēgusi sava mobilā tālruņa numuru, lai man neviens nezvana un nejautā, kā man klājas. Kāds cilvēks man toreiz teica, ka ir pārliecināts: ar mani viss būs kārtībā, es iešu uz priekšu un neapstāšos. Un tā arī bija. Siguldā un Alūksnes pusē nokļuvu nejauši, tur strādāju par sociālo aprūpētāju un bibliotēkā. Neesmu izvēlīga, esmu darījusi visus darbus, neesmu vēl bijusi direktore un lietvede!
— Tomēr atgriezāties Koknesē?
— Jā, pagājušā gada augustā atgriezos Koknesē ar gaišām domām. Jutu, ka te vēl varu daudz ko darīt, strādāt ar cilvēkiem. Kļuvu par bezdarbnieci, atkal visu sāku no nulles. Sāku strādāt Kokneses dienas centrā, un pamazām viens pēc otra saradās citi darbi. Man vienmēr ir bijis tā, ka paralēli darbam, ar ko pelnu algu, lai arī cik liela tā būtu, visu laiku apkārt ir cilvēki, un es nespēju novilkt robežu, kad par padarīto saņemu atalgojumu, un kur sākas labdarība. Cilvēki man uzticas, izkrata sirdi, grib izrunāties. Bieži arī portālā draugiem.lv uzraksta pat sveši cilvēki un lūdz padomu. Es par to priecājos, ja kādam esmu palīdzējusi un mans padoms noderējis vai uzmundrinājums licis pasmaidīt. Esmu dzirdējusi no citiem — kam tas vajadzīgs, vai to kāds novērtē? Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Mēs, cilvēki, esam tik dažādi, un es šo palīdzību uzskatu par pašsaprotamu, jo citādi neprotu.
“Jāieliek bremzīte!”
— Esat iesaistījusies arī Latvijas Sarkanajā Krustā. Ko darāt?
— Visu! Kā brīvprātīgā darbojos visās jomās un iesaistos visās aktivitātēs — sākot ar pārtikas paku dalīšanu un beidzot ar labdarības koncertu organizēšanu, rīkojam “drēbju dienas”. Reiz ar kolēģēm runājām, ka “neiet” tās pārtikas pakas, cilvēki nezina, ko darīt ar to saturu, un daudzi krauj lielās kaudzēs. Kopā ar Ingrīdu Grozu jau apmēram gadu rīkojam kulinārijas kursus. Sākumā gatavojām ēdienu, pamatā izmantojot tikai paku saturu, tagad gatavojam arī vienkāršus ēdienus no produktiem, kas varētu būt mājās, dārzā, pagrabā, lai maltīte izmaksā pēc iespējas lētāk, tomēr dažādo ēdienkarti. Mani cilvēki pazīst, pienāk uz ielas, pajautā, kas jauns, kādi mums plāni, un pa kādam arī iesaistās. Uz pansionātiem braucam ar labdarības koncertiem.
— Vai ar labdarību nevar pārcensties?
— Dzīvojam sabiedrībā, kura jau pieradusi, ka viņiem dod un dod, un cilvēki vairs nevar apstāties. “Jāieliek bremzīte”, jāpadomā, ko pats vari darīt savā labā. Zinu cilvēkus, kuri saņem pārtikas pakas, paši produktus neēd, bet krauj kaudzēs un krāj. Vai nevar padomāt, ko iesākt ar to, kas ir, kā to pēc iespējas vairāk izmantot savā labā? Mēs dodam kaut kādu starta kapitālu, bet pašam arī jādomā, ko ar to iesākt. Varbūt var padalīties ar kaimiņu vai iemainīt, vai kooperēties ar ko citu, lai nekrājas un nebojājas istabas kaktā? Tāpēc arī radās kulinārijas kursu ideja, kas patiesībā ir vēl viens solis pretī cilvēkiem. Es ievietoju visas receptes portālā draugiem.lv, un man cilvēki saka paldies par idejām. Arī par to ir gandarījums.
Viss sākas sīkumos
— Jums tas ir pašsaprotami — palīdzēt otram tikai par paldies. Kā, jūsuprāt, iekustināt sabiedrību labiem darbiem ikdienā?
— Protams, ar to, ka divas reizes gadā piezvanām ziedojumu tālruņiem, neko daudz mainīt nevaram. Viss sākas no sīkumiem. Ejot pa ielu un redzot, ka ar mani kāds grib aprunāties, es nepaeju garām. Man tās būs dažas minūtes, bet pensionāram varbūt svarīgākais notikums visā nedēļā. Mums jāmācās pieiet klāt līdzcilvēkam, apķert viņu grūtā brīdī, uzklausīt un palīdzēt. Mums visiem būs labāk, ja cilvēks tiks galā ar savām grūtībām un būs pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, nevis, ja visi no viņa novērsīsies un atstās vienu ar savām problēmām. Es jebkurā brīdī varu iesaistīties jaunos darbos un projektos, ja vajag, varu kādam palīdzēt. Man ir tāda nostāja — dots pret dotu. Nevar dzīvot bez savstarpējas sirsnības un laipnības.
— Kā pati spējat tikt galā ar emocijām, pārdzīvojumiem un kur rodat spēku?
— Man ir bijuši brīži, kad dzīve apgriežas kājām gaisā un esmu jutusies bezspēcīga, tomēr to neizrādu apkārtējiem, atrodu veidu, kā tikt tam pāri. Kad ir emocionāli pārdzīvojumi, uzrakstu kādu dzejas rindu, izgatavoju dekoru vai puķu pušķi, galvenais — darboties. Dzejoļu saturu ietekmē nodzīvotā diena, notikumi, kad emocijas izlieku uz papīra, kļūst vieglāk. Arī pati daudz lasu, īpaši dzejoļus. Tuvāki ir Kornēlijas Apš-
krūmas, Aijas Celmas un Vēsmas Kokles — Līviņas dzejoļi. Cenšos savās aktivitātēs iesaistīt draugus, ikdienā atrast laiku, lai satiktos, parunātos. Par spīti tam, ka trūkst laika un visu nevaram paspēt izdarīt. Daudz kas ir atkarīgs no cilvēka, no gribasspēka. Man vairākas reizes ir piedāvāts braukt peļņā uz ārzemēm. Tomēr jūtu, ka mans laiks nav pienācis un es varu kaut ko darīt tepat.
