Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo biežāk dzirdam šo jautājumu. Par ko lai balso Saeimas vēlēšanās 5. oktobrī?
Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo biežāk dzirdam šo jautājumu. Par ko lai balso Saeimas vēlēšanās 5. oktobrī? Politisko partiju ir tik daudz, bet deputātu kandidātu — vesels tūkstotis. Kā lai neapjūk?
Kas ir politiskās partijas?
Vārds “partija” cēlies no latīņu valodas. To varētu tulkot kā “daļa”. Tātad — partija ir lielāka vai mazāka sabiedrības daļa. Vārds “politika” saistīts ar vārdu “valsts”, tāpēc varam secināt, ka politiskās partijas ir cilvēku grupas, kas interesējas par valsts pārvaldi, par visu, kas notiek valstī.
Viens cilvēks valsts dzīvi var ietekmēt maz vai nevar nemaz. To var izdarīt tikai kolektīvi. Politiskās partijas ir galvenā saikne starp pilsoņiem un valsti. Vēsture pierādījusi, ka demokrātiju nav iespējams saglabāt un attīstīt bez savā starpā konkurējošām politiskajām partijām. Tām jābūt vismaz divām.
Kāpēc dibina politiskās partijas? Tās dibina, lai realizētu savas intereses un sasniegtu mērķus, izmantojot valsts institūcijas, ieņemamos amatus, valsts naudu un tā tālāk. Dibinot partijas, visbiežāk pamatā ir materiālās intereses, uzsveru — savu aprindu, sava sociālā slāņa intereses. Politiskās partijas nav labdarības organizācijas, kas rūpējas par visiem.
Vēlēšanās partijas sacenšas par varu: par vietām parlamentā (Saeimā), par ministru krēsliem, ierēdņu vietām. Uzvarējušās partijas izdod likumus un izstrādā noteikumus, pēc kuriem iekasē nodokļus, vada saimniecību un tirdzniecību, kārto izglītības, kultūras un sociālos jautājumus, rūpējas par valsts aizsardzību un iedzīvotāju drošību.
Kādā seminārā lektors no Somijas ierosināja semināra dalībniekiem uzspēlēt “Cirku”. Kurš gan to bērnībā nav spēlējis! Ja spēlē kā parasti, visiem ir vienādi noteikumi, bet somu viesis sadalīja spēlētājus “bagātajos”, “pārtikušajos” un “nabagos”. Katrai grupai bija savi spēles noteikumi. Likās, ka tie ir diezgan taisnīgi un pieņemami. Spēlējot atklājās, ka “nabagais” nekad nevar uzvarēt, bet gandrīz vienmēr uzvar “bagātais”. Secinājums: vienmēr balso par savu partiju.
Daži 12. klases skolēni saka: “Es balsošu par Tautas partiju, jo gribu būt tāds kā Šķēle.” Daudzi gribētu būt tik bagāti un ietekmīgi, bet A. Šķēles veidotie spēles noteikumi neļaus citiem izvirzīties un pacelties līdz viņa līmenim. Tāda ir īstenība. Jāveido tiesiska valsts, kurā visiem ir vienādas iespējas, valsts, kurā noteicošā loma ir vēlētājiem, nevis šaurām interešu grupām.
Katram jāapzinās, kuram sabiedrības slānim viņš pieder. Nesen kaimiņš lūdza atvest no Aizkraukles Tautas partijas programmu. Birojs bija slēgts. Apjautājos tuvumā sastaptajiem cilvēkiem, kad tas strādā. Kad gāju prom, dzirdēju sev veltītus ne visai glaimojušus vārdus, sak’, ko skolotājam darīt Tautas partijā? Tiešām, ko ārstiem, skolotājiem, aktieriem, zinātniekiem u. c. — visiem, kas mūsu valstī par savu darbu saņem grašus, meklēt bagātnieku partijās — arī “Latvijas ceļā”, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, “Jaunajā laikā” un tamlīdzīgās? Viņu vieta ir sociāldemokrātijā. Viņus pārstāv tie, kurus bagātnieki un viņu sulaiņi apsaukā par sociķiem.
Jābalso par tiem, kas tevi pārstāv. Ļoti skaidri jāapzinās: bagāto partijas nerisinās nabagu problēmas, tās rūpējas par sevi un savējiem. Viens otrs sūkstās: zemnieki sašķēlušies vairākās grupās, sociāldemokrāti nav tādi kā Rietumeiropā un arī sašķēlušies. Iedomājieties, jūs gribat savu pienu, bet govi nespējat iegādāties. Vai meklēsiet kazu vai kaķi? Mēs varam šaubīties par sociāldemokrātiem, zaļajiem un zemniekiem, bet, tos ievēlot, ir cerības uz situācijas uzlabošanos. Ja balsosim par bagāto partijām, nekādu cerību nav. Kaķis pienu nekad nedos, tikai laks.
Somu lektors arī teica, ka viņa tautieši vispirms izvēloties partiju, tad vērtējot deputātu kandidātu godaprātu un tikai pēc tam profesionalitāti vai popularitāti. Profesionalitāti vajag ierēdņiem. Lēmumu precizēt un formulēt var nolīgti juristi un filologi, tas nav obligāti jādara deputātiem.
Tāpēc neierādīsim saules vietu tā sauktajām “lokomotīvēm”. Tās kalpo vēlētāju maldināšanai. Lai Raimonds Pauls dibina kādas partijas filiāli vai atbalsta jau kādu pie varas esošu partiju — darba cilvēkam ne silts, ne auksts. Viņš apgrozās savās aprindās. Tagad pie varas esošās partijas nobijušās, ka tauta beidzot no viņiem var novērsties, tāpēc likušas Repšem “ņemt plinti rokās”. Un kas viņam cits atliek, kā dibināt jaunu — bagātnieku — partiju? To viņam darīt liek tie, kuri visus šos gadus Repši turēja Latvijas Bankas prezidenta amatā. Sak’, pietiek lidināties mākoņos (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), laiks pierādīt darbos uzticību bagātnieku lietai. Un Repše cenšas, gan spiežot roku pensionāram, gan piesaucot Dieva vārdu.
Latviešiem ir paradums: ja nezini, kā rīkoties, paskaties, ko un kā dara citi. Cik Rietumeiropas valstīs valda bagāto partijas? Dažās. Pārsvarā tur pie varas ir sociāldemokrātiskās, sociālistiskās un citas strādnieku partijas.
Vai Latvija atpaliek no Rietumeiropas politiskās izpratnes ziņā? Procentuāli to redzēsim pēc 5. oktobra vēlēšanām. 85% Latvijas iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma. Tātad, ja cilvēki apzinās, kas viņi ir un ko grib, tad līdz šim valdošajām partijām un “Jaunajam laikam” vēlēšanās būtu jāsavāc 15% balsu. Vai tiešām latvieši ir muļķu tauta?
