Nesen no pasaules vecmāmiņu konkursa Bulgārijā ar titulu “Universālā vecmāmiņa 2020” atgriezās Sanita Lūse. Decembrī viņa uzvarēja Latvijas konkursā “Vecmāmiņa 2019”, turklāt ieguva arī titulu “Elegantākā vecmāmiņa”. Lai gan visos masu saziņas līdzekļos viņa tiek pozicionēta kā jelgavniece, taču aizkrauklieši teic: “Viņa ir arī mūsējā!” Un tā ir taisnība, jo šeit ir viņas bērnības saknes. Kad Sanitu aicināju uz neklātienes sarunu, viņa uzreiz piekrita, piebilstot, ka labprāt dalās savā pieredzē.
Ar Sanitu runājām ne tikai par konkursu, bet arī par pavisam sievišķīgām lietām, par nākotnes iecerēm, par svētku svinēšanu. Un vēl — divu kroņu īpašniece absolūti nekoķetē ar savu vecumu un gadus netur noslēpumā: “Man šogad būs 49, bet jūtos kā 30,” viņa saka. (Sarunā vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.)
Mana mīļākā pilsēta Latvijā
— Pastāsti, lūdzu, kāda ir tava saistība ar Aizkraukli?
— Aizkraukle ir mana dzimtā pilsēta. Esmu šeit dzimusi un nodzīvojusi līdz 18 gadu vecumam. Te esmu pabeigusi vidusskolu. Studiju laiks bija tāds pārejas periods — darba dienas pavadīju Jelgavā, brīvdienas — Aizkrauklē. Šeit arvien vēl dzīvo mana māsa Ilanta un brālis Alvis, ar kuriem uzturu ciešas saites un kuri man līdzi juta arī Latvijas konkursā klātienē, tāpat attālināti mamma un tētis. Esmu viņiem pateicīga par visu, kas manā dzīvē bijis labs. Kad iestājās pensijas vecums, viņi no Aizkraukles pārcēlās uz tēta dzimtas mājām Madonas rajona Veckalsnavā. Neraugoties uz to, ka Jelgavā dzīvoju lielāko savas dzīves daļu, Aizkraukle ir un paliks mana mīļākā pilsēta Latvijā. Pret Aizkraukli man ir īpašas jūtas.
— Vai ir kāda vieta Aizkrauklē, kura īpaši mīļa?
— Tās ir divas vietas — stadions un Daugava. Skolas laikā biju aktīva sportiste, trenējos vieglatlētikā pie treneres Irēnas Vītolas, skrēju 400 m un 800 m distances. Kad esmu Aizkrauklē, gandrīz katru reizi izstaigāju stadionu un vienmēr aizeju pastaigāt gar Daugavu.
— Vai pieļauj iespēju, ka varētu atgriezties savā bērnības pilsētā?
— Par to esmu domājusi vairākkārt dažādos savas dzīves periodos. Pat vieta ir noskatīta, kur varētu dzīvot. Šobrīd Jelgavā rūpējos par dzimtas īpašumu, kuru atjaunojot esmu ieguldījusi sirdi un dvēseli. Sapņi jau piepildās agrāk vai vēlāk, viss notiek tad, kad tam jānotiek. Nekad nesaki “nekad”.
Darbs — sirdspriekam
— Kādas zinības dzīves laikā esi apguvusi un ko dari pašlaik?
— Esmu pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, kura savā laikā bija Kaucmindes atjaunošanas mājturības specialitāte. Beidzot augstskolu, ieguvu divus diplomus — esmu mājturības skolotāja, un man ir maģistra grāds pedagoģijā. Esmu Amatniecības kameras meistare floristikā. Skolā gan neesmu strādājusi, bet zināšanas noderēja, strādājot bērnudārzā un bērnunamā. Ilgus gadus nostrādāju uzņēmumā “Tele2” kā apmācību vadītāja. Līdz ar to arī biju skolotāja. Šobrīd strādāju Latvijā reģistrētā uzņēmumā “DEPO”, kas pārvalda tirdzniecības ķēdes Latvijā, Lietuvā un drīzumā arī Igaunijā. Esmu tirdzniecības procesu vadītāja.
— Ir pieņēmums: izvēlies darbu, kāds patīk, un tev nebūs jāstrādā! Vai tev darbs vairāk ir peļņas avots vai sirdspriekam?
— Vairāk sirdspriekam gan. Alga darbā nav mana galvenā motivācija. Man darbā svarīga ir dinamika un kolektīvs. Abi ir uz 100%. Arī bērnības sapņu darbi bija vai nu ar radošumu, vai tehniku saistīti. Man ir izdevies to apvienot — radīt procesus, ieviest un īstenot.
Katram cits uzdevums
— Tev ir trīs mazbērni. Kā viņi tevi sauc — ome, vecmamma vai Sanita?
— Mazbērni mani sauc par omi, un tas ir ļoti mīļi.
— Bieži vien vecāki sevi šausta ar pārmetumiem, ka bērniem veltījuši pārāk maz laika, un to kompensē ar mazbērnu lutināšanu. Kāda ir tava pieredze?
— Mans viedoklis — vecāku uzdevums ir sagatavot bērnus patstāvīgai dzīvei. Savukārt pret mazbērniem mēs esam citādāki, varbūt pēc savas pieredzes zinām, ka tā dzīve nebūs tik viegla, un tāpēc ir vēlme palutināt. Vecmāmiņām un vectētiņiem ir cits uzdevums — nodot pieredzi ar stāstiem un kopīgu darbošanos.
Piecas mīlestības valodas
— Kas ir trīs vaļi, uz kā balstās tava ģimene?
— Nenosodīt, izrunāties, pat ja ir atšķirīgi viedokļi, un empātija — prasme iejusties otra ādā.
— Ar gadiem daudzu pāru attiecībās iestājas rutīna. Kā, tavuprāt, saglabāt romantisma dzirksti?
— Nebūšu oriģināla, bet piekritīšu Gerija Čepmena teiktajam par piecām mīlestības valodām: vārdi, kopā pavadīts laiks, mīlestības darbi, fiziskie pieskārieni, dāvanu pasniegšana. Un no visa tā jābūt, nepietiek ar vienu un daudz. Tās pašas lietas ar negatīvu pieskaņu radīs pilnīgi pretēju efektu.
— Kas kas tevi piesaistīja vīram?
— Līdzīgs domāšanas veids, otra sapratne bez vārdiem, un abi esam mazliet traki un piedevām vēl aizkrauklieši.
— Vai, tavuprāt, starp sievietes slaidumu un vīrieša uzmanību var likt vienlīdzības zīmi?
— Noteikti nē. Teiktu, ka vīrieša interesi varbūt var izraisīt slaidums, bet ne uzmanību, un gaumes jau mēdz būt dažādas.
“Tu vienīgā dzīvoji!”
— Vai krīti panikā, kad parādās kāda jauna krunciņa?
— Krunciņas man noteikti nevar radīt paniku. Krunciņas un gadi ir nedalāma savienība. Un izskatāmies mēs tā, kā jūtamies. Ja, paskatoties spogulī, redzu, ka neesmu tāda kā vakar, mēģinu analizēt, meklēt cēloņus un strādāt ar sevi.
— Kāda ir tava skaistuma recepte?
— Nezinu, vai tā būs recepte. Bet, protams, tie ir gēni. Jaunajām meitenēm varu ieteikt neaizrauties ar kosmētiku. Es to sāku lietot krietni pēc 20 gadiem. Vēl ļoti svarīgas ir fiziskās aktivitātes. Šobrīd ar sportiskajām aktivitātēm nenodarbojos, bet man ir aktīvs darbs, visu laiku nodarbināts prāts, reizēm gan par daudz, un neatceros, kad būtu bijis jādomā — ko man šodien padarīt? Drīzāk teiktu, ka pat nevaru visu paspēt.
— Neparastākais kompliments, ko esi saņēmusi?
— Pavisam nesen, kad piedalījos vecmāmiņu konkursā Bulgārijā, man to veltīja kāda dalībniece no Pleskavas. Viņa teica: “Pirmo reizi redzu sievieti — bērnu, un vai man neviens to neesot teicis?” Uz manu izbrīnīto skatienu viņa turpināja — no manis starojot vienkāršība, enerģija, un acīs mirdz labestība. Pirms kādiem pāris gadiem, runājot ar manu latviešu valodas skolotāju Jāni Bērziņu, teicu, ka nebiju jau tā paklausīgākā skolniece, uz ko viņš atbildēja: “Tu vienīgā dzīvoji.”
Palīdz pastaigas mežā
— Kāda ir tava dienaskārtība?
— Ceļos ap pulksten 6, pēc darba vēl ceļš uz mājām, mājās esmu ap septiņiem astoņiem vakarā. Darba pienākumos daudz jābrauc, jāapskata veikali visā Latvijas teritorijā no Daugavpils līdz Liepājai un vēl Lietuvā — Viļņā, Kauņā, Klaipēdā, Panevežā. Brīvdienas veltu mājas darbiem, vasarā — dārzā, kas ir viens no maniem vaļaspriekiem.
— Trīs lietas, kas palīdz dzīvot?
— Ass prāts, enerģija un izturība. Par visām trijām varu pateikties visvairāk vecākiem, skolotājiem un treneriem.
— Kā relaksējies drūmos brīžos?
— Man vislabāk palīdz pastaiga mežā, tā ir saikne ar bērnību, un dabā domām cits spēks.
— Vai ir kāda īpašība, ko vēlies no sevis “izravēt”?
— Jā, viena no tām — nepieķerties.
Dārgs prieks
— Vai vīra idejai piedalīties vecmāmiņu konkursā uzreiz piekriti?
— Tā kā vispār nezināju, ka šāds konkurss ir un man pat nebija ne mazākās nojausmas, kas šo konkursu rīko un kāds ir tā formāts, dalību kārtīgi apdomāju. Sākumā biju uz diviem konkursa iepazīšanās pasākumiem, pirms pieņēmu gala lēmumu.
— Savulaik vecmāmiņu konkursam bija pieteikusies arī kāda aizkraukliete. Pēc pāris nodarbībām viņa konkursu pameta, jo radās iespaids, ka tā ir “bagāto izklaide”. Vai konkurss ir dārgs prieks?
— Šis konkurss patiešām nav lēts prieks. Nepatīkamākais, ka arī pēc iepazīšanās pasākumiem formāts un plānotie izdevumi nebija skaidri. Tie tapa skaidri tikai konkursa gatavošanās procesā (par konkursa gatavošanas aizkulisēm un ‘‘ēnas pusēm” mans vīrs stāstīja žurnālam “Kas Jauns”). Pēc konkursa no citām dalībniecēm saņēmu pārmetumus, ka varēju jau izstāties no konkursa, ja šķita par dārgu. Uz šo repliku mana atbilde bija — sportisti distanci nepamet. Tas, protams, nav pareizi, ka dalību konkursā ierobežo nevis prasmes un veicamie uzdevumi, bet finansiālā puse. Dzirdēju arī piezīmi — varēju jau iet vienā kleitā! Konkursa formātā ir noteikti dažādi dreskodi, ja konkursā piedalies ar nopietnu attieksmi, tad viena kleita nav risinājums. Protams, ka visu var nopirkt lētāk, dārgāk, īrēt, uzšūt pati. Bet tad jārēķinās ar laiku, kura strādājošai vecmāmiņai ir tik, cik ir.
— Ja konkursu rīkotu tu, tas būtu citādāks?
— Protams, katram konkursa rīkotājam ir tiesības īstenot savus mērķus, kā vēlas, bet noteikti to redzu citādāk. Saturu nosaka mērķi, un tiem manā skatījumā būtu jābūt pilnīgi citiem.
Kopā ar mazbērniem
— Tu esi piedalījusies divos vecmāmiņu konkursos. Kādi ir patīkamākie brīži un ieguvumi no katra?
— Mans lielākais ieguvums Latvijas konkursā bija pārvērtības pie modes dizainera Aleksandra Pavlova. Viņš man ieteica nogriezt matus, un esmu viņam par to pateicīga, jo dažkārt pieradums bremzē pārmaiņas. Vēl viens no patīkamākajiem brīžiem bija iespēja konkursa laikā pabūt uz skatuves kopā ar saviem mazbērniem. No 15 Latvijas konkursa dalībniecēm trīs bijām izvēlējušās priekšnesumus kopā ar mazbērniem. Priekšnesuma laikā uz skatuves pievienojās arī mans vīrs. Pirms tam gan mājās bija mēģinājumi un satraukums — kā būs, kad vajadzēs uzstāties lielā zālē skatītāju priekšā. Mūsu priekšnesumā fonā skanēja mana iemīļotākā bērnības dziesma “Zilais putniņš”, un atbilstoši tās vārdiem uz skatuves rosījās mani divi vecākie mazbērni — laistīja puķītes, baroja putniņu. Dziesmas beigās Martins Elizabetei uzlika galvā manis gatavoto vainadziņu.
Savukārt Bulgārijā guvu fantastiskas emocijas ar neviltotu sirsnību. Satraukums tāpat bija, bet, neskatoties uz to, ka pazīstamas ar konkursa dalībniecēm bijām tikai divas dienas, viena otru atbalstījām un mierinājām. Uzzināju citu valstu konkursu rīkošanas pieredzi. Tur konkursiem ir citi mērķi un formāti, ir daudz lielāks valsts atbalsts. Īpaši draudzīgi kontakti man izveidojušies ar Ukrainas pārstāvēm, ir arī plāni par tālāko sadarbību. Gatavojoties Bulgārijas konkursam, mani ļoti atbalstīja “Grandma Universe” pārstāve Latvijā Stella Vilema.
— Kas ir tavu tērpu un aksesuāru autori?
— Bulgārija konkursā biju tērpusies latviešu zīmola “Mayra” baltā linu kleitā, ko papildināju ar pašas austu Lielvārdes jostu un ziedu vainagu, savukārt sudrabainā kleita ir pirkta veikalā.
Psiholoģiski nav viegli
— Vai būt divu kroņu — “Latvijas vecmāmiņa 2019” un pasaules vecmāmiņu konkursa “Grandma Universal 2020” — ieguvējai būt ir viegli? Intrigas, skaudība, nenovīdība nevajā?
— Psiholoģiski viegli nav. Attieksme ir dažāda. Izjūtu gan sirsnību, gan intrigas un nenovīdību. Viena lieta, ko cilvēks saka acīs, otra — aiz muguras. Pietiek jau ar pāris replikām, kā, piemēram, “apsveikums” pēc kronēšanas: “Paldies, ka atbrīvoji mani no dalības konkursā Bulgārijā”, lai saprastu patieso attieksmi. Lai nu tās daudzās nianses paliek katra paša ziņā. Zināšanas psiholoģijā man daudz ko palīdz lasīt starp rindām. Katrai dalībniecei bija savi mērķi dalībai konkursā, kādai — izklaide, kādai — sevis attīstība, kādai — tituls. Manuprāt, konkursi nav izklaides pasākumi. Kad tika saņemti uzdevumi, man svarīgi bija pēc iespējas labāk tos saprast un izpildīt.
— Vai pēc konkursa ir radusies kāda ideja, ko varētu iedzīvināt ikdienā?
— Jā, es domāju, ka sievietēm varētu sarīkot kursus “40+”. Tas ir laiks, kad bērni izauguši un aizgājuši no mājām, un dažkārt sievietes jūtas kā no laivas izmestas. Viņas baidās no pārmaiņām, nezina, pie kā pieķerties, turklāt dažai šajā laikā izjūk arī ģimene (arī mēs ar vīru viens otru esam atraduši jau pēc zināmas dzīves pieredzes). Augstskolas studiju laikā apguvu floristikas prasmes, pašmācībā apguvu dārza projektēšanu, esmu klausījusies psihologa Anša Jurģa Stabinga, Pētera Kļavas lekcijas, interesējos par arhitektūru, tā teikt, ļaujos dzīvei. Ar savu piemēru es varētu iedrošināt un iedvesmot citas sievietes — nebaidīties sākt ko jaunu, mainīties.
Maijpuķīšu un
naktsvijoļu smarža
— Ja tu rakstītu romānu par savu dzīvi, kāds būtu tā nosaukums?
— Atsaucoties uz pēdējiem notikumiem manā dzīvē, tas varētu saukties “Par karalieni nepiedzimst”.
— Mūsu saruna notiek Sieviešu dienas priekšvakarā. Par šiem svētkiem tiek lauzti šķēpi, vajag vai nevajag tos svinēt? Kādas ir tavas domas?
— Tā, manuprāt, ir tieši Sievietes diena. Ne visām blakus ir otra pusīte, kas apsveiks Valentīndienā, ne visas ir māmiņas, kas ir Mātes dienas simbols, un Sievietei bez mīlestības un mātes pienākumiem dzīvē ir ļoti svarīga nozīme. Sieviete ir ģimenes virzītājspēks un aura. Ir jābūt šādiem svētkiem.
— Kura zieda smarža un krāsa ir tavai laimei?
— Maijpuķīšu un naktsvijoļu smarža pilnīgi noteikti. Krāsa var mainīties no noskaņojuma, bet zieda formai ir lielāka nozīme — noteikti naktsvijoles. Tikai tas, kurš spēj ieskatīties tajā dziļāk, spēj saredzēt skaistumu. ◆
Vārds, uzvārds: Sanita Lūse.
Dzimšanas laiks un vieta: 1971. gada 22. maijs,
Aizkraukle.
Dzīvesvieta: Jelgava.
Izglītība: beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāti. Ir mājturības skolotājas diploms un maģistra grāds pedagoģijā.
Nodarbošanās: tirdzniecības procesu vadītāja “DEPO”.
Ģimene: vīrs Aigars, meitas Sintija un Adīna, mazbērni Martins (4 g.), Elizabete (2 g.) un Līva (10 mēneši).
Vaļasprieks: floristika, dārzkopība, grāmatas par psiholoģiju.
