Pļaviņietis Juris Ikaunieks ir kā cilvēks — orķestris. Dzīvē apguvis dažādus darbus, un visi daudz ko iemācījuši. Spēlē amatierteātra kolektīvā, vada pasākumus un ceļo. Dzīvi lielākoties uztver ar humoru, kā pats saka — tā ir neizdevusies diena, ja kāds nav “pavilkts uz zoba”. Tiešs savos izteikumos, ja redz kādu rīkojamies neatbilstoši situācijai, arī kapsētā, kur vairāk nekā desmit gadu bijis pārzinis un joprojām ir izvadītājs bērēs. Mūsu saruna gluži likumsakarīgi sākas ar kapu tēmu, jo ir taču kapusvētku laiks.
Patīk visu uzskaitīt
— Šogad pirmie kapusvētki Pļaviņu Bārukalna kapsētā, neesot pārziņa amatā. Kādas ir izjūtas?
— Ļoti labas, un nav arī nekādu satraukumu. Jaunajai pārzinei palīdzu ar padomu, jo viņai jāapzina visas novada kapsētas, un darāmā ir daudz. No maniem darba gadiem vislielākais prieks ir par jauno kapliču. Tas bija mērķis, ko gribēju īstenot, tāpēc gandarījums, ka ar pašvaldības un atsaucīgu cilvēku atbalstu tas izdevās. Tagad pat negribas atcerēties, kā bija vecajā mazajā kapličā, īpaši ziemā, kur nebija nekādas apkures. Viss mainās, bet darāmā vēl pietiek. Pēdējā laikā apzinājām nekoptās kapavietas, un tādu ir daudz — ap simt — un paliek arvien vairāk. Viena paaudze aiziet, nākamās pārstāvji ir kaut kur prom, un nav, kas to dara, bet kapsēta paplašinās. Esmu no tiem, kuram patīk visu uzskaitīt, un zinu, ka Bārukalnā gadā vidēji apglabā ap 75 cilvēkiem — gan zārkos, gan urnās. Vismaz pie mums urnas joprojām maz iecienītas, bet arī mani uzskati šajā ziņā mainījušies, jo vietas paliek arvien mazāk, un, ja ģimenes kapavietā grib visus apglabāt vienuviet, jāizvēlas urna.
— Kā ir dzīvot līdzās kapsētai?
— Nekādu problēmu. Ja ar dzīvajiem sadzīvo, tad viss kārtībā arī ar aizgājējiem. Man dzīvē tiešām paveicies ar labiem cilvēkiem līdzās. Paldies visiem, kuri mani atbalsta, un arī tiem, kuri centušies likt sprunguļus riteņos. Iznāk jau ar kādu “saķerties”, bet pēc laika viss ir kārtībā. Arī dabā nav tikai saulainas dienas.
Ar apbedīšanas jomu esmu saistīts joprojām, jo brālim ir neliels uzņēmums, kur galvenokārt pildu izvadītāja pienākumus. Kad atgriezos Pļaviņās, nezināju, ar ko nodarbošos. Tad Gunta Hohlova uzaicināja mani novadīt vienas bēres, jo viņiem tolaik bija apbedīšanas uzņēmums. Pazīstama izvadītāja iedeva paskatīties pāris runu, pārskatīju dzejoļu grāmatas un ķēros pie darba. Tas nav vienkārši, jo jāiemācās nostādīt balsi un tekoši runāt. Pirmajās bērēs viss tik gludi negāja.
Necieš nevērību
— Cik reižu esi bijis par izvadītāju?
— Pa visiem gadiem šis skaits jau tuvojas tūkstotim. Bēres nav patīkamākais notikums, un pēc kat-
rām cenšos pēc iespējas ātrāk “pāršķirt” jaunu lappusi, lai neuzkrātu sevī visas tās emocijas. Atmiņā paliek atsevišķi gadījumi, kad kaut kas nogājis greizi vai bijis “jāieknābj” kādam aizgājēja piederīgajam. Nu nekādi nevaru klusēt, ja kāds izturas pret to visu nevērīgi! Esmu gan vēlāk personīgi, gan bēru ceremonijas laikā aizrādījis izturēties ar cieņu vismaz pret aizgājēju, ja paši sevi neciena. Ir līdzējis. Manējie jau dažkārt smej — ja Juris kādam nav aizrādījis, tas nav bijis viņš pats. Nepatīk arī, ja bēru ceremonijas laikā notiek sarunas, lai gan pats esmu grēkojis šajā ziņā radu bērēs, kad sen nav satikti savējie. Visi esam ar savām vājībām, bet jāsaņemas.
— Kāds ir bijis lielākais pārpratums bērēs?
— Kaut kas aizgājis greizi savu reizi gan man, gan vīriem no mūsu apbedīšanas uzņēmuma. Bēru ceremonijas noslēgumā vienmēr skaitu tēvreizi. Vienā reizē tieku līdz pusei un saprotu, ka nezinu, kas tālāk jāsaka. Vēlāk savējiem prasu, vai ilgi tā stāvēju vaļā muti, jo šķita, ka mūžību. No tās reizes tēvreizes teksts man vienmēr pierakstīts. Ir gadījies sajaukt aizgājēja sievas vārdu, un tad ir kauns pār visu ģīmi, bet cilvēki šādus “pušierus” lielākoties uztver mierīgi. Kas bijis, bijis. Kad pirms bērēm tiekos ar radiniekiem, visu pierakstu, bet kaut kas var palikt nesaprasts. Bija jāglabā viena vecmāmiņa, un viņas meita ar mazmeitu vairākkārt man atkārtoja, ka vectētiņa vairs nav, neko tuvāk nepaskaidrojot. Bēru runā pieminu, ka aizgājēja nu tajā saulē varēs satikties ar savu dzīvesbiedru. Izrādās, viņš turpat stāv… Savulaik no ģimenes aizgājis, un piederīgajiem viņš vairs neeksistēja. Piegāju atvainoties, bet viņš mierina, ka visi tur tāpat reiz būsim. Arī kaprači pa kādam “podam nogāzuši”. Sava novada kapos jau viss zināms līdz centimetram, bet citos dažkārt nav priekšstata, kas un kā. Turklāt katrā novadā var būt savas apbedīšanas tradīcijas.
— Kas ir grūtākais šajā darbā?
— Savaldīt emocijas, tāpēc esmu izstrādājis savu metodi. Ja skatīsies uz citu pārdzīvojumiem, jājūt līdzi un parunāt vairs nevar. Esmu izvadījis arī savus radiniekus, kas nav viegli. Tomēr vissmagāk ir ar bērniem, tāpēc vairs to nedaru un iesaku labāk pieaicināt mācītāju.
— Cilvēki vairāk izvēlas kristīgo vai laicīgo izvadīšanu?
— Biežāk gan otro, bet ir reizes, kad abas. Tad runāju pēc mācītāja. Pats esmu Pļaviņu katoļu draudzes loceklis, un izveidojusies laba sadarbība ar mūsu priesteri, bet sastrādājos ar visām konfesijām. Mums katram ir savs darbs, bet galvenais ir pienācīgi izvadīt aizgājēju. Esam pieraduši, ka bērēs skan mūzika, bet daži to nevēlas, jo izraisa vēl lielākas emocijas.
Strādā “ar mēli”
— Pļaviņas ir tava dzimtā vieta, bet dzīve vedusi pa dažādiem ceļiem.
— Tāds loks iznācis. Pēc skolas beigšanas tālāk mācījos jūrniecības tehnikumā Kronštatē pie Sanktpēterburgas, kur apguvu elektronisko skaitļojamo iekārtu tehniķa profesiju. Nebija man nekāda sapņa par jūru. Piedāvāja tur mācīties, un piekritu. Pēc tam nonācu Vladivostokā. Drīz vien tur salauzu kāju un nokļuvu hospitālī. Tad man paziņoja, ka esmu ievēlēts par komjauniešu vadītāju, un tā nākamos četrus gadus nostrādāju “ar mēli”. No tā laika nav svešs teiciens, ko humoram lietoju arī tagad — paldies partijai, valdībai un personīgi biedram Leonīdam Iļjičam Brežņevam (viens no Padomju Savienības līderiem — aut.), pēdējo aizstājot ar ko citu atkarībā no situācijas. Tā ka savā profesijā neesmu nostrādājis gandrīz ne dienu, tik vien, cik praksē. Tolaik jaunas tehnoloģijas ienāca lēnu, un visiem bija kā brīnums.
— Atgriezies Latvijā?
— Jā, bet dzīvoju Lielvārdē un strādāju Ogres trikotāžas kombināta spolēšanas cehā, apkalpojot mehāniskās iekārtas. Tad sākās juku laiki, un lūdzu palīdzēt ar darbu kādai paziņai, kuras meita strādāja “Latvijas balzamā”. Drīz vien darbs atradās uzņēmuma veikalā Rīgā, Maskavas ielā, kur veicu dažādus darbus.
Tas bija pieprasīts veikals, jo cenas zemākas nekā citviet, un daudziem pa ceļam, izbraucot no galvaspilsētas. Kad uzņēmumam bija jauna produkcija, notika degustācijas, un drīz vien sanāca atbilstoša publika, kā jau visur. Arī samaksa bija ļoti laba, bet arī tur sākās pārmaiņas, alga saruka līdz minimumam, un aizgāju. Tad sekoja Bauskas laiks, kur strādāju komunālā uzņēmuma attīrīšanas iekārtās un kļuvu par mūsu daudzdzīvokļu mājas vecāko. Saimniekojām paši, un daudz ko izdevās sakārtot. Vēlāk mamma aicināja palīgā, un atgriezos Pļaviņās. Nebija nekāda plāna, ko darīt, pieteicos Bārukalna kapsētas pārziņa darbam, jo iepriekšējā darbiniece gāja pensijā. Nostrādāju 13 gadus. Dzīvē patiešām darīts daudz, un viss ir noderējis.
— Kā ir būt vietējās pašvaldības deputātam?
— Pašvaldības deputāts biju iepriekšējā sasaukumā, kad domi vadīja Gunta Žilde. Tad kopīgais darbs bija tādā saprotošā un uzticības pilnā gaisotnē. Bija prieks sastrādāties un gandarījums, ka daudz ko izdevās paveikt un kādam palīdzēt. Vairāk negribēju piedalīties vēlēšanās, bet mani tomēr pierunāja un ievēlēja. Kad mainījās domes vadība, neatbalstīju esošā mēra kandidatūru. Tagadējais vadības stils lielākoties ir tāds, ka to, ko iedomājas, jāpanāk par katru cenu, bet dažkārt argumenti nav pamatoti. Opozīcijas teiktais lielākoties paliek neuzklausīts. Mēs katrs savā būtībā esam egoisti, un ne vienmēr iznāks, kā gribēts, bet ir jāmāk runāt ar cilvēkiem un jāprot pateikt paldies.
Grib doties
tālāk
— Kas saistīja teātra spēlēšanā?
— Sāku to darīt Pļaviņu skolā pie skolotājas Ainas Avenas. Iestudējām lugu “Sombrero”, ar kuru piedalījāmies valsts skatē 5. — 8. klašu skolēnu teātriem. Tā notika Rīgā Jaunatnes teātrī, un, kad ir runa par šo tēmu, lepni stāstu, ka esmu spēlējis uz šīs skatuves. Nianses nav svarīgas (Juris smejas — aut.), turklāt mūsu izrāde ieguva pirmo vietu. Tas patika, un ik pa laikam vajadzēja teikt kādu apsveikuma runu vai noskaitīt pantu. Apaļā jubilejā esmu sveicis arī novadnieku mākslinieku Kārli Štrālu, kad pats vēl biju skolnieks. Kad atgriezos Pļaviņās, iesaistījos kultūras centra amatierteātra kolektīvā. Ja ir iespēja kaut kur aizbraukt un parādīt savu spēli, tas saista. Tagad mums ir jauna vadītāja Zane, un gatavojam nākamo iestudējumu. Teksta tajā man maz, jo arvien mazāk var un gribas iemācīties. Cilvēks pēc dabas ir diezgan slinks, un tas stāv pāri visam. Kāpēc šodien darīt to, ko var darīt rīt vai nedarīt nemaz? Visu tāpat nevar.
— Esi liels ceļotājs, un pēdējos gados apmeklētas vairākas tālas un eksotiskas valstis. Kāpēc tāda izvēle?
— Pirms tam vairāk biju braucis pa Eiropu, un tad 50 gadu jubilejā radiņi man uzdāvināja braucienu uz Turciju. Sāku domāt, ka gribu doties vēl tālāk, un Aizkraukles tūrisma firmas vadītāja Renāte piedāvāja Dienvidāfriku. Skaisti, lai arī viegli šādi braucieni nav. Jau autobusā grūti nosēdēt garākus ceļus, bet lidmašīnā ir līdzīgi, ja jālido astoņas vai desmit stundas. Dienvidāfrikā bijām vietā, kur satiekas Atlantijas un Indijas okeāns. Vienā ūdens auksts, bet otrā turpat “aiz stūra” silts. Apmeklējām safari parku, kur varēja apskatīt visus eksotiskos dzīvniekus, un tas patiesi bija iespaidīgi. Šajā pirmajā braucienā mūs sasēdināja kopā ar Jāni no Madonas, un tagad esam ceļabiedri tuvākos un tālākos braucienos. Mums izveidojusies tāda laba kompānija. Tad bija Vjetnama un Šrilanka. Visur ir daudz, ko redzēt gan lielā grupā, gan mazākā kompānijā, baudot vietējo kolorītu. Tūrisma firmas tagad organizē braucienus tā, lai nav tikai skriešana no viena tūrisma objekta uz otru, bet arī atpūta. Viss ir noorganizēts, lai tūristiem parādītu katras vietas raksturīgāko. Visi jau grib nopelnīt, un katrs to dara, kā var. Kaut vai piedāvājot fotografēties kopā ar maziem krokodilēniem. Daba visur ir brīnišķīga, var baudīt sauli un apdedzināt degungalu. Grupas ir dažādas, un gadījušās tik ideālas, ka neviens nekavē. Atkal skāde — nav ko salamāt! (Juris smejas — aut.) Skatītas arī citas skaistas vietas — Madeira, Tenerife, Kanāriju salas. Būts arī tepat kaimiņos Baltkrievijā, biju sajūsmā par Minsku.
Iemācās kaulēties
— Kultūršoks šajās valstīs liels?
— Īsti nē, ja vienīgi ne pārāk lielā tīrība. Viesnīcās ir citādāk, bet pilsētu ielās par to daudz nedomā. Jāuzmanās arī no zagļiem, jo ir bijuši gadījumi, ka pazūd kaut kas no viesnīcas numura. Ir vietas, kur jāsargā mantas un ēdiens no savvaļas dzīvniekiem. Daudz greznuma, bet, kad esi jau bijis vairākos tempļos pēc kārtas, vairāk piesaista pērtiķēni uz sienas, nevis pārējais skaistums.
Iemācījos arī kaulēties par cenu. Divas reizes ceļojumos esmu palicis bez kurpēm, jo tās saplīsa un bija jāpērk jaunas. Reiz iegājām tirgū un pārdevēja prasa konkrētu summu, bet mēs taču esam mācīti kaulēties! Pārdevēja sašutusi pagrieza muguru, un, kad parēķinājām, ka tās kurpes maksā divus dolārus, pārgāja vēlme nosist cenu.
Kad mājās uznāk nostalģija, pieeju pie datora un domāju, kur šodien braukt? Varētu uz Vjetnamu, paskatos bildes un pakavējos skaistajās atmiņās. Ja būtu miljonārs, varētu palikt kādā no šīm valstīm, bet ar nosacījumu, ja siltums nav vairāk kā +25 grādi, citas neērtības ir pieciešamas. Reizi dzīvē gan esmu bijis miljonārs, un tas bija Vjetnamā. Man bija četri miljoni tās valsts valūtā dongos! Gids mūs aizved uz labierīcībām un brīdina, ka tās būs par maksu — laikam kādi divi tūkstoši. Mēs, protams, šausmināmies, cik dārgi, bet, pārrēķinot mūsu naudā, tie ir astoņi centi…
— Covid-19 šogad izjauca plānus?
— Vēl pirms pandēmijas martā brāļa dēls, arī vārdā Juris, noorganizēja braucienu uz Maltu. Krustu šķērsu šo salu izbraukājām. Rudenī ir doma par Maurīciju, bet tad jau redzēs, vai atļaus doties. Iepriekš galvenokārt lidots caur Turciju, un bijis tā, ka turki nevar grupu uzreiz nodrošināt ar lidmašīnu. Tad mūs izmitina viesnīcā, un reiz tādā vēroju, kā no lidostas ik pēc pusminūtes paceļas lidmašīnas. Visā pasaulē pārvietojās cilvēku pūļi, bet tagad palikusi neliela daļa no tām iespējām. Jācer, ka viss atgriezīsies ierastā ritmā, bet citādāk dzīvei nav ne vainas. Baudu vasaru, cik varu un gribu, kopju dārzu, kaut ko no ražas ielieku burkās, lai ir pašam un citiem. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Juris Ikaunieks.
DZIMŠANAS LAIKS: 1953. gada 3. februāris.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
NODARBOŠANĀS: pensionārs, pašvaldības deputāts, apbedīšanas pakalpojumu sniedzējs un grāmatvedis.
ĢIMENE: brālis Māris.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
