Neretā, kur mājo Veltas Tomas un Jāņa Jaunsudrabiņa gars, daudzi jaunieši raksta dzeju un prozu.
Neretā, kur mājo Veltas Tomas un Jāņa Jaunsudrabiņa gars, daudzi jaunieši raksta dzeju un prozu. Daiļradei viņus rosina gan pašu pārdzīvotais, gan skolotājas, kuras jau pirmajās klasēs bērnos sajūt talanta dzirksti, tā savlaicīgi jāuzpūš… un iedegas ugunskurs.
Neretas vidusskolas 10. klases skolēns Māris Rutkis, skolotājas Ārijas Bajinskas rosināts, raksta par mīlestību, jo viņu šīs jūtas skārušas tik dziļi, ka puisis dzīvo kā citā pasaulē. Viņam dzejoļi rodas galvenokārt literatūras stundās, bet īsts dzejnieks viņš tomēr negribētu būt. Māri vilina policista karjera.
12. klases audzēknes Sanita Zirdziņa, Aija Andžāne un Kristīne Beļajeva ir skolotājas Egijas Apiņas audzēknes. Aija un Sanita ar saviem radošajiem darbiem piedalījās projektā “Es gribu, varu un protu būt laimīgs bez atkarības vielām”.
Sanita ir talantīga meitene, kurai vienādi interesē gan literatūra, gan matemātika un fizika. Datorus meitene necieš. Viņai radusies pārliecība, ka latvieši joprojām nenovērtē atgūto brīvību un savas senču saknes.
Kristīne Beļajeva, kā atzīst skolotāja Apiņa, ir meitene ar ļoti spilgtu iztēli un bagātu valodu. Klasē viņa esot viena no līderēm — jūtīga un emocionāla jauniete. Viņai sāp nelaimīgu cilvēku likteņi, ka šādu nesaprastu un dzīves lielā ceļa malā nostumtu cilvēku kļūst arvien vairāk. Rakstīt Kristīnei patīk sveces gaismā, kad skan klusa mūzika.
Šodien lasiet neretiešu jauno talantu — Kristīnes, Sanitas un Māra darbus.
Sanita Zirdziņa
***
Tagad ir karš.
Starp tevi un mani.
Mūsu mīlestība ir pazudusi
rudens lapās.
Tu atceries,
Mēs mīlējām viens otru.
Bet tagad?
Pavasarī, kad dzims daba,
Vai tad mēs atkal mīlēsim?
Diez vai.
Ziema sasaldēs mūsu sirdis,
Atkusnis aizskalos jūtas,
Atstājot tikai straumi.
Mīļākajam
Tavs smaids ir mana elpa,
Tavas acis — mana kaisle.
Tavi sirdspuksti — mans elks.
Lūpu projekcijas — mūsu ēnas,
Roku kustības — tik maigas trīsas,
Matu smarža — viegls eliksīrs.
Zinu es,
Mīlēt mums liegts,
Grēkot — likums.
Mēs esam nonākuši
Divu absolūtisma krustcelēs.
Māris Rutkis
***
Sveicu tevi ar jaunu dienu,
Saglabājot vienmēr mieru!
Jautājumi manu sirdi jauc,
Kuri man skaļā balsī sauc —
Vai tā mīlestība var būt,
Kuru mana sirds pret tevi jūt?
Iespējams, var notikt brīnums,
Un manā priekšā parādās tīrums,
Kura galā stāv skaista meita,
Tai sarkana un īsa kleita.
Kopā mums tīrumu pārvarēt — tīrais nieks,
Un mūsu sejās starotu tikai prieks.
Bet tie ir tikai sapņi, man tā šķiet,
Laikam mīlestība man tikai garām iet.
***
Kas tev deva vārdu šādu,
Kuru izrunāt pat es vēl māku?
Vēlos šodien tavu vārdu teikt
Un vārdadienā tevi sveikt.
Vēlos tavas lūpas just,
Kā tās, sakot mīļus vārdus, kūst.
Tām pieskarties es vēlos,
Tāpēc arī šorīt agri cēlos.
Kristīne Beļajeva
***
Saplūst ar gaisu un atkal aizvērt durvis,
sagādāt prieku smalkai nagulakas pudelītei.
Vai klusi pārvērsties pārkaltušā neļķu ziedā,
lai paliek skaidrs, lai parādās grumba pierē.
Vai var?
Pagaršot un izbaudīt pašu rupjāko smilšu sauju.
Piekaut pretimnākošo sarkanās čībās ar platmali
galvā un kailu vēderu. Un sakult bļodā dzeltenu
olu ar visu čaumalu.
Vai var?
Klaiņot pa debesīm, skūpstot mākoņus, par spīti
saules maldīgajām acīm, ūdenim stāstīt par laimi.
Saplēst pa vīli rozā svārkus, lai tie meklē citas mājas,
lai tie vairs neglūn virsū ar platu muti.
Vai var?
Es tev neprasīšu. Es sajaukšu tava gaišā gaiteņa smieklus.
Es sasiešu tavas alkas mezglā un nebarošu tās. Ha! Es
lidošu no liela augstuma uz leju un smiešos, līdz mani asfalts
noķers savās mīkstajās un pelēki zilajās rokās, lai apskautu! Ha!
Es kliegšu!
