Kad dodamies apciemot daudzevieti Tatjanu Saraseku, domājam sastapt salīkušu večiņu ar spieķīti — jau 75 gadu jubileja svinama.
Kad dodamies apciemot daudzevieti Tatjanu Saraseku, domājam sastapt salīkušu večiņu ar spieķīti — jau 75 gadu jubileja svinama. Esam patīkami pārsteigti, kad durvis ver žirgta kundzīte, pēc izskata ne vairāk kā sešdesmit gadu veca.
Varbūt tā nav Tatjana Saraseka, esam kļūdījušies adresē?
— Nē, nē, Tatjana vien es esmu, — smej jubilāre un kautri bilst:
— Par mani avīzē? Nu nevajadzēja vis!
Viss mūžs cilvēkos
Tatjana Saraseka Daudzevā dzīvo jau pusgadsimtu, vairāk nekā trīsdesmit gadu aizvadīts vietējā veikalā. Aiz letes stāvot, iepazīts katrs daudzevietis, dzirdēts desmitiem dzīvesstāstu un pārrunāts ne mazums problēmu.
— Pārdevējas darbs ir ļoti interesants, ar cilvēkiem saistīts, — stāsta Tatjana Saraseka. — Vienmēr ar mani aprunājās, savas bēdas sūdzēja un padomu prasīja. Mani Daudzevā pazīst katrs cilvēks.
Daudzevieši Tatjanas kundzi ciena un mīļi sauc par tanti Taņu. Gan lieli, gan mazi viņu uzskata par savējo, par cilvēku, kurš visiem draugs.
— Re, pat dzīvnieki mani mīl, — teic Tatjana Saraseka, kad pie kājām glaužas kaimiņu runcis, bet mājas slieksni sargā kaimiņu suns. — Lai gan svešs, suns ik rītu nāk pie manis. Laikam es dzīvniekiem patīku.
Pārziemo māsas ģimenē
Kaut Tatjana Saraseka dzīvo viena, vientuļa viņa nejūtas nekad. Ir daudz draudzeņu, ar kurām pie tējas tases tērzēt. Ir labi kaimiņi, atsaucīgi paziņas. Ja kļūst skumji, daudzeviete dodas uz Jaunjelgavu, uz dievkalpojumu pareizticīgo baznīcā, kur gars atkal kļūst možs. Skumjo brīžu gaviļniecei visvairāk ir ziemā, kad iemīļotā Daudzeva nomainīta pret māsas mājām Ērberģē.
— Nu jau vairākus gadus Daudzevā dzīvoju tikai vasarā, bet ziemu aizvadu pie māsas Ērberģē, — stāsta Tatjana Saraseka. — Man vienai ziemā par grūtu, māsas ģimenē laiks ātrāk rit. Vienīgi māc ilgas pēc Daudzevas, pēc šejienes ļaudīm.
Arī māsa ir bieža viešņa Tatjanas kundzes mājā. 12. augusta lielo jubileju gaidot, māsa ar bērniem un mazbērniem jau ieradusies apciemot gaviļnieci, ienesot prieka dzirksti smaidīgās saimnieces sētā.
— Es gan lielus svētkus neplānoju, tomēr mani atceras, — tā jubilāre. — Man par to liels prieks.
Pensionāri gaužas lieki
Tatjana Saraseka arī bilst, ka par dzīvi nekad nežēlojas, vienīgi veselība varētu būt labāka, bet citādi viss kārtībā.
— Nav tiesa, ka pensionāri dzīvo slikti! — saka jubilāre. — Man ir 57 latu liela pensija un pietiek visam, pat radu bērniem varu palīdzēt. Tā arī avīzē uzrakstiet: es, pensionāre, iztieku ļoti labi un sev neko neatsaku. Veikalā pērku produktus, kuri man garšo, nevis lētākos, ko pat suns neēd. Nesaprotu tos pensionārus, kuri gaužas par sliktu dzīvi. Varbūt grūti ir tiem, kuriem par dzīvokli daudz jāmaksā, bet man mēnesī īrei, telefonam un elektrībai jātērē apmēram desmit latu. Pārējais paliek man un pietiek!
Jubilāre vēl piemetina, ka pensionāriem nevajag sēdēt bezdarbībā, jo tad nāk prātā tikai drūmas domas.
— Es laiku aizvadu lasot, ar draudzenēm sarunājoties, televizoru skatoties vai dārzā strādājot. Dīkā nesēžu ne mirkli, — stāsta Tatjanas kundze. — Un nekad neskumstu. Ja es skumtu, mani neviens neredzētu!
