Vietalvieti Anitu Zirjanovu dzīves ceļi veduši gluži kā pa kalniem, te lejup, te augšup, bet viņa ne brīdi nav padevusies un joprojām turpina darboties — strādā un studē.
Anita Zirjanova dzimusi un uzaugusi Vietalvas pagastā, divu bērnu ģimenē. Tur viņa pabeidza pamatskolu, pēc tam iestājās Smiltenes tehnikumā un apguva veterinārfeldšeres arodu. Anitas kundzei ir četri bērni: trīs meitas — Kristīne, Inese, Alise, dēls Edgars un četri mazbērni — Amanda, Ritvars, Rainers un Rinalds.
Darba mīlestība no vecākiem— Kāpēc izvēlējāties kļūt par veterinārfeldšeri?— Mani vecāki bija ļoti stingri, nekur ar māsu nedrīkstējām iet, jau no mazotnes bijām radinātas pie darba. Mamma strādāja lauku brigādē, mēs ar māsu kopām zirgus. Jau tad iemīļoju dzīvniekus. Nedrīkstējām nestrādāt, savs laiks bija arī spēlēm, bet pirms tam viss bija jāapdara.Arī pamatskolas mācībās man negāja viegli. Reiz kāda skolotāja teica: “Tu jau nekur citur kā vienīgi par slaucēju nestrādāsi”. Tad nodomāju, kā būs, tā būs, mēģināšu un iestājos Smiltenes tehnikumā. No jaunības gadiem saglabājušās jaukākās atmiņas. Tolaik nedrīkstēja apmeklēt baznīcu, bet kopā ar draugiem tomēr aizgājām uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Nākamajā dienā domājām, ka mūs izdzīs no stundām, bet tomēr ne. Vien pieminēja, ka daži apmeklē dievnamu. Mēs gan neizrādījām, ka esam pie vainas. Arī tagad reizēm eju uz baznīcu, bet ļoti reti. Atrodoties tur liekas, ka viss rūgtums, kas sakrājies, izzūd un sirdij paliek daudz vieglāk.
Dzīve nežēloja— Ko darījāt pēc tehnikuma beigšanas?— Sāku strādāt Lēdmanes kolhozā, vēlāk mani nosūtīja darbā uz blakus esošo Ļeņina kolhozu. Pēc darba kopā ar kolēģiem līksmojām, gan kūrām ugunskurus, gan dziedājām dziesmas, bet nākamajā dienā vienalga bija jāiet uz darbu. Es pat nevarēju iedomāties, kā būtu, ja nestrādātu. Droši vien pateicoties vecākiem ir apziņa, ka jāstrādā neskatoties ne uz ko, jo tā pelnu iztikai. Pēc diviem gadiem nodibināju ģimeni un saimniekoju mājās, bet kad saņēmu uzaicinājumu strādāt Vestienā, pārcēlāmies turp.
— Kāda bija dzīve Vestienā?— Dzīvojot tur, gan strādāju, gan neklātienē studēju augstskolā. Dzīve ritēja savu gaitu, bet pēkšņi vīrs traģiski mira, nolēmu ņemt akadēmisko gadu. Taisnības meklējumos bija daudz jāstaigā pa tiesām un citām iestādēm. Skolā man piedāvāja studēt klātienē, jo atlika mācīties vairs tikai divus gadus. Biju palikusi viena ar bērniem, nevarēju pamest māju, tāpēc mācības pārtraucu. Lai atgūtos pēc likteņa trieciena, pārcēlos uz savu dzimto vietu — Vietalvu.
Mācīties nekad nav par vēlu— Kā nolēmāt atsākt studēt?— Ļoti gribējās mācīties. Nu jau ceturto gadu studēju Jelgavā, Latvijas lauksaimniecības universitātes lauksaimniecības fakultātē, nākamgad gaidāms izlaidums. 24. aprīlī bija diplomdarba metodikas aizstāvēšana. Pirms tam daudz un dikti gatavojos, bet nu viss ir kārtībā. Pēc lauksaimniecības fakultātes beigšanas vēlos turpināt studijas veterinārajā jomā.
Vai bez vetārsta darba dariet vēl kaut ko?— Par veterinārfeldšeri strādāju no 1974. gada un šo izvēli ne mirkli neesmu nožēlojusi. Papildus strādāju vēl divos darbos — no 2007. gada sākuma par pārraudzi un veterinārārsti daudznozaru kompānijā “Daugava” un par vecāko eksperti Skrīveru lopu kautuvē. Katru mēnesi “Daugavā” strādāju ap 18 dienu, kad nav īpaši daudz darāmā, paveicu to, kas iekrājies Vietalvā. Skrīveros strādāju tad, kad ir darāmais. Reizēm darbā paiet visa diena, citreiz pāris stundu.
Uzspēj visu— Kāda ir jūsu ikdiena?— Man ir maza piemājas saimniecība, pāris cūciņas, truši. Ir arī savs dārzs.Specializējos mājdzīvnieku aprūpē, retāk darbā ar suņiem un kaķiem, bet ja steidzīgi kas jāizdara, tad arī daru. No rīta izstaigāju un apkopju lopiņus, palaižu meitu uz skolu un braucu uz Sērenes kompleksu. Manā pārraudzībā ir arī ap 30 lauksaimnieku. Viņi katru mēnesi nes piena paraudziņus, tad aprunājamies par dzīvi, pasmejamies. Ar zemniekiem satieku ļoti labi, mums nav domstarpību. Pēc tam dodos uz Skrīveru kautuvi, bet ap pulksten 17 vai 18 esmu Vietalvā, izdaru tur darāmo un ap deviņiem esmu mājās. Pārsvarā visa diena paiet darbā. Ir reizes, kad nekur nav jābrauc, tad varu laiku atlicināt Vietalvā darāmajiem darbiem. Kādreiz darba bija vairāk, mūsdienās cilvēki ar daudzām lietām galā tiek paši un mani sauc tikai nepieciešamības gadījumā.
— Jums ir tik daudz darāmā. Vai atliek laiks arī vaļaspriekiem?— Esot mājās, nav īpaši daudz brīva laika, bet kad ir, tad atpūšos kopā ar ģimeni. Bērni un mazbērni ir mans vislielākais prieks. Man ar viņiem ir ļoti labas attiecības, esam kā draugi un vienmēr par visu varam izrunāties.Labprāt arī gatavoju ēdamo un uzņemu ciemiņus vai apmeklēju saviesīgus pasākumus — koncertus, teātra izrādes. Pagājušajā piektdienā biju uz Dailes teātra izrādi “Par spīti grūtiem laikiem”. Likās, ka tobrīd esmu citā pasaulē. Saņēmu daudz prieka pilnus brīžus un pozitīvu enerģiju. Cilvēki uz kultūras pasākumu apmeklēšanu ir ļoti kūtri. Neviens nekur negrib ne iet, ne darīt. Ja nekas nenotiek, tad ir slikti, ja notiek, neapmeklē. Nesaprotu, kā viņus iekustināt, tāpēc pārraudzībā esošajiem lauksaimniekiem jau septīto gadu rīkoju atpūtas vakarus, ko viņi labprāt arī apmeklē. Pasākumus organizēju gan pirms pavasara darbiem, gan rudenī un lielākais gandarījums ir viņu priekā mirdzošās acis.
Bērni vienmēr atceras— Kur rodiet spēku darboties?— No apkārtējiem cilvēkiem, ģimenes, darba kolēģiem. Darbabiedri ir ļoti jauki, ar labu humora izjūtu un man nav laika domāt sliktas domas. Protams, ir arī problēmas, bet tās ir pārejošas. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Nav neiespējamu lietu, galvenais ir gribēt darīt.
— Drīzumā gaidāma Mātes diena. Vai šos svētkus atzīmē arī jūsu ģimenē?— Mani vecāki mātes dienu neatzīmēja, iespējams, tāds bija padomju laiks. Tagad šo dienu svinam un tā ir mūsu ģimenes tradīcija. Arī šogad tiku ielūgta uz skolas pasākumu, bet nezinu vai uzspēšu. Mātes diena man saistās ar jaukām emocijām un sajūtām. Katru gadu bērni man sagādā kādu pārsteigumu. Šādās reizēs esmu ļoti emocionāla un asaras birst pašas no sevis. Reiz, kad pārnācu mājās no darba, man nezinot bija sabraukuši visi bērni. Sveica ar ziediem, mīļiem vārdiem, torti. Mūsu ģimene vienmēr cenšas būt kopā, gan dzimšanas dienās un vārdadienās, gan gada lielākajos svētkos. Esam dziedoša ģimene, neviens saviesīgs pasākums neiztiek bez dziesmām, tās dzied arī atbraukušie viesi. Vasarā ciemojas mūsu radi un draugi, viņiem Vietalvā ļoti patīk.
Padošanās nav izeja— Kā dzīvo lauku cilvēki?— Šaubos vai mūsdienās kādam ir daudz naudas, jo problēmas ir visiem. Ja dzīvo laukos un darbojies, tad paēdis esi, bet, ja nav lāgā ko ēst, tad tas ir slinkums. Ir daudz brīvas zemes, kuru var apstrādāt, iekopt dārziņu, vai arī piemājas saimniecībā audzēt lopiņus. Vietalvā dzīvoju kopš 1988. gada. Lauksaimnieki, ar kuriem diendienā tiekos, krīzi pārdzīvo ļoti smagi, pat teic, ka saimniecība būs jālikvidē. Es tam nepiekrītu, uzskatu, ka likvidēt ir viegli, bet no jauna izveidot ļoti grūti. Vajag izturēt, parādot, ka esam stipri. Ja gados vecāki cilvēki cīnās un dara, nesūdzoties par dzīvi, tad, manuprāt, jaunajiem nebūtu par ko gausties.Visvairāk sāp ar izglītību saistītās lietas. Mūsdienās skolēniem nav pienākumu, bet ir tikai tiesības, viņi drīkst visu, bet skolotājs nevienam neko nevar pateikt. Bērni ir izlaisti un nīkst bezdarbībā un tā ir pašu vecāku vaina. Runā, ka arī Odzienas pamatskolu slēgs. Ar bažām domāju, ko darīs mana meitiņa. Varbūt paliks vien pirmās četras klasītes, bet ko darīt pārējiem bērniem?
Liels atbalsts — apkārtējiePar dzīvi negaužas— Jūs uz darbu dodieties ar automašīnu. Vai brauciet arī izbraukumos?— Man ļoti patīk braukt ar mašīnu. Autovadītāja apliecību ieguvu jau tehnikuma laikā. Reizēm visa ģimene braucam atpūsties uz Vestienu pie Kālezera. Tur mums dzīvo daudz pazīstamu cilvēku, pie kuriem arī paciemojamies. Katru dienu darba darīšanās nobraucu ap 200 kilometriem. Bijušas reizes, kad sniegs ieputina mašīnu un vajadzīgajā vietā esmu tikai pēcpusdienā. Arī izdevumi nav mazie — jāpērk benzīns, jāveic amortizācija, bet galvenais, ka ir darbs. Ja tā nebūtu, nezinu, ko darītu.
— Lai arī visādi gājis, par dzīvi sūdzēties nevaru. Bijis daudz grūtu brīžu. Liekas, ja bērnu tēvs būtu bijis dzīvs, tad viss būtu kārtībā, bet dzīvē vienmēr nenotiek tā kā gribētos. Reizēm sirdī sakrājas daudz sasāpējušu lietu, tad noeju maliņā, nobirdinu pa asarai un viss atkal ir labi. Man visapkārt ir daudz jauku cilvēku, kuri grūtos brīžos vienmēr atbalstījuši un palīdzējuši. Par to viņiem esmu ļoti pateicīga. Nevajag skumt un bēdāties, jo visām nebūšanām var tikt pāri. Jāturpina dzīvot un darboties, tad viss būs labi.
VIZĪTKARTE.VĀRDS, UZVĀRDS:Anita Zirjanova.DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:1959. gada 25. jūnijs, Vietalva.IZGLĪTĪBA:nepabeigta augstākā, studē Latvijas lauksaimniecības universitātē Jelgavā.DZĪVESVIETA:Vietalva.NODARBOŠANĀS:Veterinārfeldšere.ĢIMENE:četri bērni — Kristīne, Inese, Alise un Edgars.VAĻASPRIEKS:gatavot ēdienu un uzņemt ciemiņus. HOROSKOPA ZĪME:vēzis.
Anitas jaunākās meitas Alises citāts no esejas par mammu: “Mamma palīdz saviem līdzcilvēkiem un ģimenei. Manuprāt, viņa ir apbrīnojama, jo, lai visu padarītu ir nepieciešams daudz laika. Domāju, ka apvienot darbu ar citām lietām ir ļoti grūti, bet viņai tas izdodas. Es varu ņemt piemēru no savas mammas. Arī ģimeni viņa neaizmirst, pavadām kopā gan sestdienas, gan svētdienas.”
Citi par Anitu ZirjanovuZiedonis Keitēns,Zemnieku saimniecības “Dzintari” īpašnieks.— Anita ir ļoti labs un jauks cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Ja vajadzēs palīdzību, nekad neatteiks. Viņa katru gadu mums, lauksaimniekiem, rīko atpūtas vakarus, par kuriem vienmēr palikušas labas atmiņas. Anita ļoti labi pārzina savu darbības jomu, ir izdarīga un atsaucīga.
