SIA “Daudznozaru kompānija “Daugava”” (“DK Daugava”) saimnieks vēl nesen bija Aigars Vaivars. Janvāra vidū rakstījām, ka par īpašnieci kļuvusi Baiba Batraga, taču tagad “Lursoft” informācija liecina, ka par 1,6 miljonus latu vērtā uzņēmuma īpašnieci kļuvusi Aigara Vaivara meita Sindija Vaivare.
Kādēļ tik bieži mainās īpašnieki? To jautājām pašam Aigaram Vaivaram. Viņš atklāj, ka pēdējās divas reizes īpašnieces mainījušās, noformējot dāvinājumu. Tā kā “Swedbank” pieprasījusi uzreiz atmaksāt 1,17 miljonu latu, viņš jau sākumā vēlējies īpašumu pāris dienās uzdāvināt meitai, lai banka nepieņemtu pārsteidzīgus lēmumus. Taču tā kā meita nav bijusi Latvijā, dāvinājums noformēts Baibai Batragai.
“Meitai Sindijai ir 25 gadi, viņa absolvējusi Latvijas Universitāti, iegūstot diplomu starptautisko ekonomisko attiecību vadībā. Meitai un arī dēlam Silvestram, kurš šogad beigs 12. klasi, mācīšu uzņēmuma vadību, sākot no tehnoloģiskā procesa, lai ar laiku viņi varētu pārņemt uzņēmuma vadību. Viņiem par to ir interese,” stāsta Aigars Vaivars.
Kas notiks ar kredītu? “Pašlaik vēl turpinās pārrunas ar “Swedbank” par visa 1,5 miljonu latu lielā kredīta pārstrukturēšanu vai arī pārkreditēšanu “Citadeles bankai,” stāsta Vaivara kungs un noraida “Swedbank” pārmetumu, ka viņš vēlas uzņēmumu novest līdz bankrotam.
Kā banka vērtē īpašnieku maiņu? “Ja divu nedēļu laikā bankai mainās vairāki īpašnieki, tas nevieš uzticību un nerada stabilitātes izjūtu,” norāda “Swedbank” komunikācijas daļas vadītājs Ivars Svilāns. “Banka vēlas, lai preču zīmes un tirdzniecības tīkls tiktu atdots “DK Daugava”, nevis piederētu citām personām un uzņēmumiem. Kad tas tiks izdarīts, mēs varēsim runāt par kredīta pārstrukturēšanu. Ceram, ka turpmākās sarunas un darbība būs konstruktīva,” stāsta Ivars Svilāns. Viņš noraida Vaivara kunga apgalvojumu par finanšu terorismu. “Tā ir skaļa retorika. Prasība uzreiz atmaksāt kredītu bija mūsu reakcija uz uzņēmumā notiekošo, uz to, ka viss vērtīgākais tiek nodots citām personām ārpus uzņēmuma,” viņš skaidro. “Daļa godīgo uzņēmēju pat strikti pieprasa, lai banka pret šādām darbībām būtu daudz nepiekāpīgāka. Viņiem ir zināma shēma, kā, no uzņēmuma uz citurieni pārceļot visu vērtīgāko, to var novest līdz bankrotam, lai nevajadzētu atmaksāt kredītu un varētu saimniekot tālāk. Mēs to negribam pieļaut — rīkojamies ar noguldītāju, nevis savu personisko naudu. Vienmēr esam uzsvēruši, ka mūsu mērķis nav pārtraukt ražošanu, bet to veicināt, tādēļ jau apmēram gadu esam šim uzņēmumam palīdzējuši un gribam, lai mūsu uzticēšanās tiktu izmantota godprātīgi.”
