Roberts Židovs (dzimis 1896. gadā Zalves pagastā) bijis kaprālis un cīnījies 4. Valmieras kājnieku pulkā. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par kauju 1919. gada 12. novembrī Daugavas kreisajā krastā pie Jaunjelgavas.
Roberts Židovs (dzimis 1896. gadā Zalves pagastā) bijis kaprālis un cīnījies 4. Valmieras kājnieku pulkā. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par kauju 1919. gada 12. novembrī Daugavas kreisajā krastā pie Jaunjelgavas. Paaugstināts par seržantu.
Lai gan Roberts Židovs dzimis Zalvē, visu mūžu viņš nodzīvoja Daudzeses pagasta “Pakalnos”, kurus pats uzcēla. Kā lāčplēsim valsts viņam piešķīra 22 hektārus muižas zemes un mājas. Tur dzīvot nav vēlējusies viņa sieva, tāpēc netālu uzbūvējuši jaunu māju, kurā vēl tagad dzīvo Roberta meita Ausma un mazmeita Mārīte.
Ordeni iebūvē mājas pamatos
Roberta Židova dzīve ir diezgan traģiska, jo viņš zaudēja pirmo sievu Natāliju un palika atraitnis ar četriem bērniem. Otrā sieva Alma mazajiem kļuva par labu audžumāti un kopā ar Robertu darīja visus smagos kolhoza darbus.
Roberts zaudēja arī divus dēlus — Arvīds mira jauns, bet Jānis, kuru iesauca vācu armijā, Vācijā pazuda.
Būvējot “Pakalnus”, saimnieks savu Lāčplēša Kara ordeni iemūrējis mājas pamatos — atceras viņa dēls Pēteris Židovs, kurš tagad dzīvo Sunākstes pagasta “Aperānos”.
Krampīgs vīrs
— Tēvu atceros kā diezgan noslēgtu, bet garā stipru un krampīgu vīru. Par savām kara gaitām viņš mums, bērniem, stāstīja ļoti maz, — atceras Pēteris Židovs.
— Apbalvojums saņemts par Jaunjelgavas kaujām, kur vācieši bijuši nocietinājušies dzotos un latviešus ar viesuļuguni pļāvuši kā zāli. Komandieris tēvam un vēl dažiem cīnītājiem pavēlējis nemanot tikt pāri Daugavai un dzotus likvidēt. Tēvs to izdarījis, ienaidnieks iznīcināts, līdz ar to arī kauja — toreiz to saukuši par kauju pie Lindes muižas — uzvarēta.
Bija draugi un nedraugi
Vecie daudzesieši, kuri Robertu Židovu labi atceras, atzīst, ka viņam bijuši gan draugi, gan nedraugi, jo Roberts runājis tiešu valodu, un tas ne visiem paticis.
Pēc krievu ienākšanas, kad dibinājās kolhozi, viņš kādu gadu bija pat kolhoza priekšsēdētājs. Tomēr vēlāk darīja visus smagos darbus gan kolhoza laukos, gan fermās. Viņam veicās arī namdara darbi. Rocība ģimenei nebija liela, jo nopelnīt varēja maz, bet Židovu ģimenē čakli strādāja visi un par dzīvi nesūdzējās.
Izvedēji aizbrauc garām
Pēteris Židovs atceras 1949. gada 25. martu, kad arī “Pakalnu” saime gaidījusi izvešanu uz Sibīriju.
— Tēvam tajā laikā pagastmājā strādāja labi draugi, tāpēc par izvešanu viņš, šķiet, zināja jau iepriekš. Visu nakti negulējām, jo nebijām droši, ka neaizved arī mūs.
Tajās marta nogales dienās bija liels atkusnis, arī liktenīgajā naktī kusa un bija migla. Dzirdējām, kā lēnām no kaimiņmājām “Jorģelāniem” uz mūsmāju pusi brauc smagā automašīna. Trīsošu sirdi sēdējām pie loga un gaidījām, vai mašīna iegriezīsies arī “Pakalnu” ceļā. Bezgala atviegloti uzelpojām, kad tā, sliktajā ceļā zvalstīdamās, lēnām aizbrauca garām…
Jaunieši nāk ar lāpām
Lāčplēsis Roberts Židovs dzīvoja savu tuvinieku vidū paša celtajos “Pakalnos” un mūžībā aizgāja 81 gada vecumā. Pēdējos gados ļoti slimojis, bet pie ārstiem nevērsies, jo savu aiziešanas laiku sajutis.
Sirmais lāčplēsis apglabāts Daudzeses kapsētā, starp abām sievām, jo nu jau mirusi arī Almas kundze. Daudzesieši ar Robertu Židovu lepojas, viņa atdusas vietu valsts svētkos vienmēr apmeklē Daudzeses pamatskolas audzēkņi. Lāčplēša dienā viņi nāk ar aizdegtām lāpām un rudenīgiem ziediem.
Labestīgs vectētiņš
Ar mīlestību vectēvu atceras mazmeita Mārīte:
— Vectētiņš bija ļoti labestīgs, vienmēr mani žēloja, bet kādreiz arī sabāra. Es viņam dažkārt uzticēju pa kādam noslēpumam, kuru nezināja pat māte un vecāmāte.
“Pakalnos” lāčplēša iemītās takas nav aizaugušas. Zemi mantinieki saņēmuši, mājās saimnieko meita Ausma un mazmeita, svētkos atbrauc Pēteris un citi radi. Robertu Židovu ar labu vārdu piemin visi, kuri viņu pazina.
