Norberts Sidorovs nesen absolvēja I. Gaiša Kokneses vidusskolu. Viņš ir aktīvs jaunietis, spēlē basģitāru grupā “The Crows”, komponē dziesmas un brīvajā laikā nododas savam vaļaspriekam — biškopībai.
Norbertu pirmo reizi ievēroju pasākumā Kokneses vidusskolā — rokoperas “Lāčplēsis” iestudējumā puisis dziedāja Lāčplēša ārijas. Otrreiz jaunieti redzēju mūzikas un mākslas festivālā “Infinitus” — kopā ar grupu Norberts jau otro reizi piedalās šajā pasākumā.
Tikšanos sarunājam Koknesē, koku ieskautajā Blaumaņa pagalmā. Ir silta un saulaina vasaras pēcpusdiena, Norberts iekārtojas uz ietves malas un sarunu varam sākt. Atbildēs jaušams vieglums, kāds ir tikai agrā jaunībā. Pēc intervijas domāju: daudzi pieaugušie to pazaudē ikdienas rūpēs, tomēr būtu labi kaut daļu no tā sevī saglabāt — lai vieglāk iet pa dzīvi.
Sāk ar akordeonu
— Esi mācījies mūzikas skolā?
— Pabeidzu mūzikas skolas akordeona klasi. Kāpēc tāda izvēle? Tāpēc, ka mājās bija divi akordeoni. Un māte arī mācījās spēlēt šo instrumentu. Pirmajos divos gados mūzikas skolā man patika spēlēt, nākamajos divos akordeons bija līdz kaklam, un tad pēdējos divos gados sapratu — vienkārši jābeidz. Ja esmu iesācis, kā tad nepabeigšu?
— Vienmēr visās lietās centies visu izdarīt līdz galam? Pat tad, ja redzi, ka rezultāts patiesībā būs citāds, nekā esi vēlējies?
—Lielākoties, jā. Varbūt vienīgi ne lietās, kas nav īpaši nozīmīgas, vai iegadās apstākļi, kad nav izdevīgi to darīt. Ja tas dod kādu pozitīvu rezultātu, tad gan pabeidzu.
— Nākotnē domā saistīt savu ikdienu ar mūziku?
— Neesmu par to pārliecināts, domāju, kad sākšu studijas, mūzika kļūs par svētdienas vaļasprieku. Protams, priecātos, ja būtu iespēja spēlēt.
Paša un citu
priekam
— Tu arī dziedi.
— Dziedu, kopš sāku iet skolā. Vispirms ansamblī, tas bija vairāk par prieku mātei, man īpaši nepatika, jo ar tiem cilvēkiem nebija interesanti. Korī dziedāju tāpēc, ka tur varēja labi pavadīt laiku ar draugiem, forši atpūsties. Tā, lai pašam ir prieks par to, ko daru, bija, kad sāku darboties grupā “The Crows”.
— Kad izveidojāt šo grupu?
— Mēs, trīs grupas dalībnieki, bijām pazīstami jau vairākus gadus, šad tad uzspēlējām. Bet tāds vairāk vai mazāk oficiāls sākums bija pirms diviem gadiem. 18. novembrī sanācām kopā Kokneses parkā un izdomājām — nav, ko darīt, jāiet uzspēlēt. Druvis Andriksons piešķīra laiku mēģinājumu telpā, un tā mēs spēlējam.
Uz ‘‘kojām’’ stropu nepaņemsi
— Tev ir vēl kādi vaļasprieki?
— Kad skolā bija darbmācība, man ļoti patika taisīt dažādas lietas no koka, taču, kad to beidza mācīt, vieta jau nepalika tukša, radās mūzika. Nodarbojos ar bitēm laukos, Staburagā. Tur dzīvo tēvs, nedēļas nogalēs parasti esmu tur. Bites man “piešķīra” pirms gadiem pieciem. Daudz jau nav — divi stropi. Bites — tā ir atbildība, nevar mest malā, pateikt: nē, es vairāk negribu. Kamēr viņas dzīvos, tikmēr ar bitēm darbošos. Ir jau savi labumi.
— Medus?
— Jā, tikai tā labuma ir par daudz. Piemēram, šovasar mums jau ir
30 litru medus, nezinu, kur to likt. Jau divas reizes šovasar sviedu medu. Divās nedēļās pienesa pilnu stropu. Aizdomīgi čaklas. Bet ir tā — ja pašam ir mājās, tad pēc medus nemaz tā nekāro. Kad sākšu studēt, rūpes par bitēm būs kādam jāuztic — nevaru taču ņemt stropu līdzi uz “kojām”.
Norakstīt neprot
— Eksāmeni garām. Ar kādām sajūtām gaidi vērtējumu?
— Esmu mazliet satraucies. Visvieglākais bija angļu valodas un fizikas eksāmens, grūtākais — latviešu valodā. Par tā rezultātu visvairāk baidos. Vērtējums būs zināms tikai 10. jūlijā.
— Kur domā mācīties tālāk?
— Jūras akadēmijā, Kuģu inženieru nodaļā. Gribu būt kuģa mehāniķis vai kuģa elektroautomātikas specialists. Studijām mani iedvesmoja brālēns, viņš pats tur mācās. Es gan šaubos, vai tikšu, jo tur ir tikai 20 budžeta vietu. Mācos es… nu tā — labi. Uzskatu, ka atzīmes neatspoguļo patiesās zināšanas. Nereti labas atzīmes rodas nošpikojot. Es nekad to neesmu mācējis. Slinks gan esmu, ļoti…Tomēr svarīgi ir izprast, nevis iekalt.
— Vai tev ir kāda alternatīva, ja netiksi Jūras akadēmijā?
— Tad stāšos Rīgas Tehniskajā universitātē, mācīšos mašīnbūvi. Uzskatu, ka inženierzinātņu specialitātēs darbu varēs atrast vienmēr. Man padodas angļu valoda, tomēr humanitārās zinātnes patlaban nav pieprasītas. Piemērs nav tālu jāmeklē, tepat Koknesē meitene ar bakalaura grādu angļu filoloģijā strādā par pārdevēju.
Ārzemes
nevilina
— Jūrnieka darbs ir specifisks, prom no mājām…
— Pirmajiem gadiem tas grafiks — pusgadu jūrā, pusgadu mājās — varētu būt ok. Vismaz varētu nopelnīt, pamatam, lai varētu sākt patstāvīgu dzīvi. Pēc tam jau ir iespējas atrast darbu ostā.
— Vai vilina iespēja arī ieraudzīt citas zemes?
— Jā, bet tas nav galvenais. Ļoti būtiski, ka šajā profesijā ir iespēja dabūt darbu un arī labi nopelnīt. Ārzemes mani īpaši nevilina. Lai gan tur, protams, ir savi plusi. Kad biju Vācijā, secināju, ka tur ir daudz atsaucīgāki, laipnāki cilvēki, tomēr pēc trim četrām dienām jau gribas atpakaļ mājās pie draugiem, pie savējiem.
— Nākotni varētu saistīt ar Koknesi?
— Daļēji. Te varētu būt vieta, kur atbraukt atpūsties nedēļas nogalēs. Lai gan Rīga man nepatīk, tomēr domāju, ka tā varētu būt pilsēta, kurā dzīvošu.
“Smagie” liek
domāt
— Vai pats komponē dziesmas?
— Viena no dziesmām, ko dziedājām festivālā “Infinitus”, bija grupas ģitārista komponēta, pārējās rakstīju es, gan vārdus, gan mūziku.
— Vai raksti arī dzeju?
— To es nesauktu par dzeju. Ienāk prātā kāda “lipīga” rindiņa, ja gadās pie rokas papīrs, to pierakstu, vēlāk vēl rodas klāt vārdi un mūzika. Tā veidojas dziesma. Varbūt pat tās drīzāk izklausās pēc tautas dziesmām. Starp citu, dziesmām vārdus atceros tikai tad, kad sāku spēlēt un skan mūzika.
— Festivālā dziedājāt tādas “smagas” dziesmas.
— Manuprāt, “smago” mūziku klausīties nav viegli, jo ir jādomā. Parasti ir viens viedoklis — nu, ko tie “smagie, melnie”. Arī es pats agrāk tā domāju. Paklausījos vienu grupu, par kuru man pirms tam bija viedoklis — vēnu griezēji kaut kādi, un secināju, ka 70% albumā bija tiešām laba mūzika. Vajag ieklausīties vārdos. Piemēram, klausoties kaut vai Lauri Reiniku, prātā neienāks eksistenciālas pārdomas vai kas tamlīdzīgs, kā klausoties “smagos” gabalus. Bet tas gan atkarīgs no cilvēka.
