Valdības koalīciju veidojošās partijas nolēmušas slēgt rakstisku vienošanos jeb koalīcijas līgumu, lai turpmāk viena otru nepārsteigtu ar neparastiem, dažkārt kā no gaisa pagrābtiem, priekšlikumiem.
Valdības koalīciju veidojošās partijas nolēmušas slēgt rakstisku vienošanos jeb koalīcijas līgumu, lai turpmāk viena otru nepārsteigtu ar neparastiem, dažkārt kā no gaisa pagrābtiem, priekšlikumiem. Premjers Einars Repše savu viedokli gan vēl nav izteicis, bet “Jaunā laika” frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš piekrīt šāda dokumenta parakstīšanai. Tāda pieredze jau ir dažām Latvijas iepriekšējām valdībām, tāpēc šīs procedūras redzamās un arī neredzamās daļas politiķus nevar ne pārsteigt, ne likt viņiem iet vēl pa neiestaigātām takām.
Kad Repše savulaik veidoja valdību, viņš atzina, ka mutiskas vienošanās esot labākas un drošākas nekā rakstiskās. Viņš toreiz naivi cerēja uz politiķu godprātību, vienkārši uz cilvēka godavārdu. Laiks pagājis, un pirmsvēlēšanu solījumi frakciju vadītājiem jau piemirsušies. Tomēr ar veselo saprātu apveltītam politiķim un arī Latvijas iedzīvotājiem skaidrs, ka pat rakstiska vienošanās nelikvidēs atšķirīgus viedokļus, ja tādi kādā jautājumā būs.
Lai arī koalīcijas līgums nav nekādas katordznieka važas, jo papīrs jau pacieš visu, būtībā “Jaunais laiks” un premjers patlaban ir neapskaužamā situācijā. Tiklīdz premjera biedram Aināram Slešeram kaut kas nav pa prātam, Pirmā partija jau ceļas spārnos kā gājputni lidot uz siltākām zemēm — pamest koalīciju, bet mistiskā kārtā valdībā tomēr palikt grib.
Pat sevi sakompromitējušie zaļie un zemnieki, kuriem patlaban jābūt zemākiem par zālīti, tā vietā, lai noslaucītu savu durvjupriekšu, paziņo: ja vienošanās nedarbosies attiecībā uz lēmumiem, kurus pieņems valdība, tad šīs valdības arī nebūs… Viņiem gan vajadzētu atcerēties, ka valdība varēs pastāvēt arī bez zaļo un zemnieku frakcijas. Labāk būtu kaut aizņēmušies un iemaksājuši viņiem norādītajā kontā negodīgi vēlēšanām un iekļūšanai Saeimā izmantotos gandrīz 75 tūkstošus latu, tad metuši akmeņus valdības dārziņā.
Dzīvosim, redzēsim. Varbūt arī valdībai labāk rīkoties kā īstiem latviešiem — vairāk kritizēt kaimiņu, viņa acī saskatot skabargu, bet savējā — neredzot baļķi. Patlaban triju koalīcijas frakciju “baļķis” Repšes acī ir viņa spēja pieņemt lēmumus ātri un operatīvi, bez garām apspriedēm un īpašu komisiju veidošanas. Tas konservatīvajiem, nereti salmus kult pieradušajiem “tēvzemiešiem”, zaļajiem un zemniekiem, kā arī Šlesera blicei, bieži vien nepatīk.
