Veco ļaužu un invalīdu pansionāta “Pļaviņas” ēkas divos stāvos veikts daļējs remonts, un tagad pansionāri dzīvo labiekārtotās telpās ar visām ērtībām. Ja grūti kāpt pa kāpnēm, var izmantot liftu, kas nu ir ierīkots. Istabas ir gaišas un ērtas, un tajās labi jūtas arī guļošie iemītnieki.
Remonta gaitā Pļaviņu bijušās slimnīcas telpas pārvērstas līdz nepazīšanai. Gaiši un plaši gaiteņi, modernas durvis, ērtas un mājīgas istabas, labiekārtotas palīgtelpas un personāla kabineti, ļoti skaista ir pansionāru ēdamistaba. Visur daudz telpaugu un gaismas, pa logiem redzama Daugava un rudenīgi krāšņie koki. Pansionāta istabās dzīvo pa diviem, trijiem vai četriem iemītniekiem. Daudzi no viņiem Pļaviņu pansionātā mīt jau vairākus gadus.
Beidzot var atpūsties
Klintainiete Veronika Rubene veco ļaužu mītnē ieradās 2003. gada 28. augustā, un šīgada 24. martā viņa nosvinēja 80. dzimšanas dienu. Klausoties kundzes stāstījumā par dzīvi, šķiet, ka viņa tikai nesen aizgājusi pensijā. Liktenis Veronikas kundzei licis daudz ko pārdzīvot, taču visam tikts pāri. Viņas dzimtā puse ir Varakļānu Soļagala sādžā, bet mūža lielāko daļu Veronikas kundze pavadīja Klintaines pagastā, kur nopirka māju un strādāja gan par laukkopi, gan Rīteru pasta nodaļas pastnieci.
Jau daudzus gadus sirmā māmuļa neko nezina par savu vienīgo dēlu, kurš pazuda bez vēsts. Veronikas kundze auklējusi mazmeitu Initu un nu jau priecājas par mazmazdēliņu Rolandu. Initas ģimene dzīvo Rīgā, tomēr nereti vecmāmiņu apciemo. Mazmeita Veronikas kundzei dzimšanas dienā uzdāvinājusi mobilo telefonu, tāpēc abas var bieži sazināties.
— Jau piecus gadus esmu pansionātā. Kad atnācu, man bija slikta veselība, taču tagad turos braši. Staigāju ar īpašu ratiņu palīdzību, kad jauks laiks, vienmēr cenšos ilgāk pabūt svaigā gaisā. Dažkārt atceros, cik daudz un grūti strādāju, tad gan esmu gandarīta, ka beidzot varu atpūsties un baudīt mierīgas vecumdienas. Pansionātā ir labi, personāls ir atsaucīgs, medicīniskā aprūpe arī laba un apkārt daudz sirsnīgu cilvēku, — stāsta Veronikas kundze.
Divatā interesentāk
Nākot uz pansionātu, Veronikas kundze paņēmusi līdzi arī dažas mīļas mantas un pašas darinātos rokdarbus. Visērtāk viņa jūtas savas krustmātes krēslā, kuram ir atzveltne un roku paliktņi. Tā esot viņas mīļākā mēbele un dārgākā piemiņa no krustmātes.
Veronikas kundze dzīvo vienā istabā ar daudzesieti Veltu Galviņu, kura pansionātā ieradās janvārī. Abas kundzes sadraudzējās, skatās televīzijas raidījumus vai parunā par dzīvi. Arī Veltas kundze staigā ar īpašu ratiņu palīdzību un pansionātā jūtas labi. Arī viņa zaudējusi dēlu, bet tuva ir mazmeita Daiga un māsas ģimene.
Abas kundzes ir apmierinātas ar dzīvi, jo pēc grūta darba gadiem var padomāt arī par sevi. Viņas labi satiek ar pansionāta darbiniecēm un, cik vien iespējams, arī pašas rūpējas par kārtību savā istabā.
Dzīve turpinās
Pļaviņietis Jānis Petrovskis uz pansionātu atnāca kopā ar sievu Dzidru, bet nu viņa jau mūžībā. Jāņa kungs vairs nestaigā, bet laiku īsina sarunās ar istabasbiedru Andreju Laucenieku. Abi kungi apgalvo, ka esot apmierināti, jo viņus aprūpējot skaistas un jaukas darbinieces!
Tā dzīvo Pļaviņu pansionāta iemītnieki — katrs ar savu dzīvesziņu un atmiņām. Visiem kopā nav skumji, jo arī vecumā dzīve turpinās.
