Dzīves labākā īpašība ir tā, ka tā paiet — rakstījis Kārlis Skalbe. Tomēr reizēm tik ļoti gribas apturēt kādu dzīves mirkli un pēc iespējas ilgāk sajust tā vienreizību.
Dzīves labākā īpašība ir tā, ka tā paiet — rakstījis Kārlis Skalbe. Tomēr reizēm tik ļoti gribas apturēt kādu dzīves mirkli un pēc iespējas ilgāk sajust tā vienreizību.
Prieka kamols
Mana neaizmirstamākā gada diena? Reizēm liekas, ka visas dienas ir pelēkas, pilnas sadzīvisku un ikdienišķu rūpju. Bet man ap kaklu apvijas mazas, mīļas roķeles, un dienas smagums pārtinas prieka kamolā, jo pretī veras smaidošas, debeszilas bērna acis.
Ja es domās atmiņu blociņā pāršķirstu aizgājušā gada dienas, dažām no tām piemīt īpašs mirdzums.
Gribas atgriezties
Jūlija beigās es trīs dienas pavadīju memoriālo muzeju darbinieku radošajā nometnē Limbažu rajonā, “Rumbiņos” — dzejnieku Bārdu dzimtas memoriālajā muzejā. Aizveru acis, un pār manu galvu šalc “Rumbiņu” pagalma simtgadīgie koki, piespiežos pie Friča Bārdas apdzejotajiem bērziem, basām kājām aizeju pa vītolu aleju, lai pēcpusdienas saulē vērotu mākoņu atspīdumu ūdenī. Šķiet, esmu nonākusi citā — daudz skaistākā un tīrākā — pasaulē. “Rumbiņos” joprojām dzīvs dzejnieka Friča Bārdas, viņa sievas Paulīnes un brāļa Antona Bārdas brīvais un radošais gars. Te, kur Fricis Bārda uzrakstījis “Maza cilvēka vakara lūgšanu Dievam”, man gribētos atgriezties vēlreiz.
Sēru mirklis
Vēl viens neaizmirstams mirklis — neliels ceļojums septembrī ar prāmi uz Stokholmu. Atmiņā pavīd nakts un zvaigžņota debess, viļņu trauksmainā deja un netveramā plašuma sajūta. Pastaiga Stokholmas vecpilsētas bruģētajās ieliņās un apstāšanās pie Zviedrijas Ārlietu ministrijas ēkas, kuras kāpnes ziedu un degošu svecīšu ieskautas, bet vidū nogalinātās ministres Annas Lindas ģīmetne sēru ietvarā…
Čuksts Dieva ausī
Septembrī, Dzejas dienu mēnesī, piedzīvoju vēl vienu neaizmirstamu dienu. Tā bija ciemošanās mazajā, viesmīlīgajā Vīgantes pamatskolā, kur mani uzaicināja uz Dzejas dienu sarīkojumu. Biju uztraukusies un samulsusi, bet bērni un skolotāji sagaidīja sirsnīgi un mīļi. Man bija iespēja apskatīt rudenīgo Vīgantes parku, pastāvēt pie upes dzelmē dusošā Staburaga un savu visklusāko vēlēšanos iečukstēt Dieva ausī.
Un es ticu, ka Jaunajā gadā tā noteikti piepildīsies! Lai staburadziešiem veicas 2004. gadā un arī turpmāk izdodas saglabāt savu bagāto kultūrvēsturisko mantojumu!
Esam bagātāki
Mēs visi esam kļuvuši bagātāki par vienu dzīves gadu. Mūsu pašu ziņā, cik prieka un gaišu dienu vairots, cik bēdu zem akmens noglabāts, cik citiem dots un pretī saņemts. Jaunajā gadā paņemsim līdzi egles mūžam zaļo spītu, tuvu cilvēku uzticību un drosmi uzdrīkstēties!
