Tiesas spriedumos bieži tiek noteikts pienākums piedalīties Valsts probācijas dienesta programmās. Kas tās ir — to “Staburagam” skaidro Valsts probācijas dienesta Aizkraukles teritoriālās struktūrvienības vecākās referentes Ludmila Ēvele un Ingūna Zebauere, kuras programmas īsteno jau septiņus gadus.
Vienkāršā valodā
— Kas ir jūsu klienti?
— Tās ir personas, kas ir nosacīti notiesātas, un personas, kas pirms termiņa ir atbrīvotas no ieslodzījuma. Nosacīta notiesāšana būtībā ir divpusējs darījums ar valsti — atzīst juristi. Valsts nepiemēro likumpārkāpējam sodu ar brīvības atņemšanu, bet nosaka īpašus noteikumus un pienākumus. Tiesa, nosacīti notiesājot un ņemot vērā izdarīto noziegumu, var noteikt dažādus pienākumus, un viens no tiem ir piedalīties probācijas programmās. Pienākumi ir jāpilda, kā to paredz likums. Nosacīti notiesātai personai tiek dota iespēja sodu izciest sabiedrībā.
— Vai nodarbības vadāt arī cietumos?
— Par nožēlu šīs programmas šobrīd netiek vadītas ieslodzījuma vietās, kā tas bija laikā pirms krīzes, un to darīja citi kolēģi, kuru teritorijās ir cietumi.
— Sarīkojumu, pasākumu, mācību programmas — tas ir skaidrs visiem. Bet kas ir probācijas dienesta programmas?
— Probācijas programmas ir pasākumu kopums, kuru rezultātā mainās likumpārkāpēja uzvedība un attieksme, jo viss jau sākas cilvēka galvā — no noziedzīgas domas līdz rīcībai. Probācijas dienestā ir piecas uzvedības korekcijas programmas: “Emociju menedžments”, “Motivācija izmaiņām”,
“Cieņpilnu attiecību veidošana”, “EQUIP” (programma jauniešiem), šiem), “Vielu lietošanas menedžments” un divas rehabilitācijas prog-
rammas. Piemēram, rehabilitācijas programmā “Dzīves skola — 2”, kas ir ļoti apjomīga, mācām dzīves prasmes, praktiskas lietas, kas nepieciešamas cilvēkam, lai nodrošinātu pamatvajadzības, kaut vai — kā sakārtot dokumentus, plānot finanses, kā rakstīt pieteikumu un CV darbam, runājam par higiēnu, veselību un atkarībām, par vērtībām, kopā meklējam klienta stiprās un vājās puses, viņa resursus. Ir speciāla programma dzimumnoziedzniekiem, bet to vada citi kolēģi reģionos.
Pat augstskolas
absolventi
— Kāda ir klientu izglītība?
— No sākumskolas līdz augstskolai. Ne vienmēr cilvēki izprot notiekošo ne tikai programmā, bet arī dzīvē, tāpēc ir rehabilitācijas programma “Vienkārši par sarežģīto”, rakstīta vieglā, vienkāršā valodā. Programmas veidotas projektos sadarbībā ar citām valsts institūcijām, sadarbības partneriem ārvalstīs. Tās ir licencētas.
— Kādus noziegumus veic cilvēki ar augstāko izglītību?
— Domāšanas kļūdas un neprasme risināt problēmas rada ekonomiskos noziegumus, pie likumpārkāpuma dažkārt noved emocionālās inteliģences trūkums, kuru nevienā augstskolā iemācīt nevar. Piemēram, agresīvs darba devējs, kukuļņēmējs vai vardarbīgs varas pārstāvis.
— Kas vada nodarbības?
— Tās katrai grupai mēs vadām divatā, esam daudz mācījušās programmu apguves un vadīšanas kursos, bijām specializētās mācībās, lai strādātu šo darbu. Grupā var būt līdz 12 cilvēkiem, parasti ir no četriem līdz astoņiem, un viena nodarbība ilgst līdz trijām stundām. Katrā programmā ir 10 — 16 nodarbību reizi nedēļā.
— Vai likumpārkāpēji iztur līdz galam?
— Jāiztur. Ja cilvēks nepiedalās nodarbībās bez attaisnojoša iemesla, nosacītais sods var tikt aizstāts ar reālu cietumsodu. Tā ir bijis, jo cilvēks nepilda tiesas uzlikto pienākumu. Ir bijis arī tā, ka pagarina uzraudzības termiņu.
— Menedžments, motivācija — vai notiesātajiem tas nav pārāk sarežģīti, viņus tas interesē?
— Mūsu uzdevums ir ieinteresēt un likt domāt. Viņi iemācās arī jaunus terminus un vārdus. Par sarežģītām lietām runājam vienkārši, visiem saprotamā valodā. Reti, bet gadās arī kāds analfabēts vai var uzrakstīt vienīgi savu uzvārdu. Pirmajās nodarbībās klienti parasti ir sevī noslēgušies, negribīgi uztver to, ka viņiem tagad būs kaut kas jāmācās, jāapgūst, jāpilda uzdevumi, jāraksta savas dzīves vēsture, jāatbild, kāpēc viņi ir nokļuvuši pie mums. Mēs arī atklāti pasakām, ka gatavas brīnumreceptes neiedosim, tās būs jāraksta pašiem. Tas nav viegli, bet pamazām viņi atraisās un sāk domāt, analizēt. Citi tomēr nespēj būt atklāti, un viņu izvēlēto “stop” zīmi respektējam. Katram ir sava dalībnieka burtnīca, ko ar saviem ierakstiem viņi paņem līdzi ceļamaizei. Viņi cits citam stāsta arī savu dzīves pieredzi, piemēram, kā ir būt alkoholiķim, kāda ir dzīve cietumā. Vienmēr ievērojam konfidencialitāti.
“Ar mums neviens par to nav runājis!”
— Kā nosakāt, kura programma klientam ir jāapgūst?
— Izvērtējam, ar klientu daudz runājam, vācam informāciju, ierodamies dzīvesvietā, ņemam vērā kriminālo pagātni, viņa vajadzības, izdarīto likumpārkāpumu, īpašos apsvērumus, piemēram, vai ir bijis vardarbības upuris, vai pats bijis vardarbīgs, vai ir garīgās veselības traucējumi. Ķēdē, kas strādā ar likumpārkāpēju, esam pēdējais posms. Ja klients ģimenē vai sabiedrībā bijis vardarbīgs, viņam jāapgūst “Cieņpilnu attiecību veidošanas programma”. Bieži vien vardarbības cēlonis ir alkohols un ģimenē pārņemtā pieredze — vectēvs sitis vecomāti, tēvs sitis māti, viņi situši bērnus, kuri savukārt, kļūdami pieauguši, vardarbību turpina savā ģimenē, jo veidot citādas attiecības neprot. Dažkārt viņi saka: “Ar mums neviens nekad par to nav runājis!” un ir pārsteigti, ka attiecības var veidot un konfliktus risināt arī citādi. Ar cilvēku, kurš dusmās, piemēram, kafejnīcā no galda nogrūdis visus traukus vai sakāvies ar citiem, jārunā par emocijām, stresa pārvarēšanu, dusmām, to vadīšanu, rādām zīmētu dusmu termometru, analizējam, kurā dusmu stadijā katrs ir bijis, varētu būt un ko tādā brīdī darīt, vārdu sakot, tas ir emociju menedžments. Reiz kāds mūsu klients stāstīja, ka “gandrīz atkal dusmās norāvies”, tomēr atcerējies mūsu rādīto “rīcības izvēles luksoforu” un domās laikus apstājies pie dzeltenās gaismas — izdarīja izvēli un, lai neizdarītu jaunu likumpārkāpumu, no notikuma vietas ātri aizsteidzās prom, tādējādi “pāri ielai pārejot pie zaļās gaismas”. Ar jauniešiem runājam par atbildību, ģimenes veidošanu, par to, kas ir mīlestība, kā izvēlēties draugus, par gribasspēku un astoņām tā īpašībām, domāšanas kļūdām, no kurām visizplatītākā ir citu vainošana. Par melnbalto domāšanu jeb visa iedalīšanu divās kategorijās: labs un slikts. Par mērķa izvirzīšanu un tā sasniegšanu. Par emocionālo inteliģenci — prasmi valdīt pār savām jūtām, pazīt citu jūtas.
Cieņpilnas attiecības
— Vai jums ir bail, strādājot ar notiesātajiem?
— Bail? Kāpēc? Nē, reizēm ir bijis neomulīgi, jo ne jau no laba prāta visi nāk uz nodarbībām, dažs durvis atsper ar kāju, “ielido” bravūrīgi kā ērglis, ir dusmīgs, nīgrs, reiz kāds puisis ienāca ar nazi, tomēr drošības pogu ne reizi nav nācies izmantot. Mūsu izpratnē vispirms ir cilvēks un pēc tam notiesātais, nevis otrādi. Mēs pret viņiem izturamies ar cieņu, un viņi pret mums tāpat, cenšamies visu skaidrot un mācīt ar labestību, pacietību, laipnību, un viņi atplaukst. Stāstām piemērus no savas dzīves, jo arī mēs esam tikai cilvēki ar saviem plusiem un mīnusiem, un ne jau viss mūsu dzīvē bijis viegli un gludi. Šie cilvēki ir mūsu sabiedrības daļa. Mēs viņus tā arī saucam — mūsējie. Nosodīt ir viegli, bet vajag izprast, kāpēc tā noticis. Kad pie mūsu klientiem ierodamies mājās, redzam vidi, kādā viņi ir auguši un dzīvojuši, saprotam, kāpēc viņi ir tieši tādi un kādēļ tā rīkojušies, izdarīdami likumpārkāpumu. Mūsu kabinetā pie sienas ir kāda nezināma autora vārdi: “Pirms kādu nosodi, paņem tā cilvēka apavus, noej to ceļu, ko viņš. Pagaršo asaras, izjūti sāpes, paklūpi aiz katra akmens, kur viņš klupis, un tikai tad saki, ka zini, kā pareizi dzīvot.”
— Ja cilvēks atnāk iereibis, nekopts, netīrs, iejūtība nepazūd?
— Mums ir alkometrs. Iereibis klients nodarbību nedrīkst apmeklēt, raidām mājās, nodarbību neieskaitām, un viņš saņem brīdinājumu. Cilvēkiem ir vajadzīgs uzmundrinājums, reizēm kāds bargāks, stingrāks vārds vai arī uzslava, un viņi mainās. Kāds mūsu klients pirmajā reizē atnāca nesakopts, ar alkohola dvingu, bet pēc aizrādījuma citas nodarbības jau apmeklēja tīrs, sakopts. Nav viegli veidot cieņpilnas attiecības, bet cenšamies. Reizēm, lai cilvēkiem palīdzētu, ir jāiesaista sociālais dienests.
Acīs asaras
— Klienti vienmēr labojas?
— Ne vienmēr. Ir grūti neilgā laikā mainīt cilvēka ieradumus, domāšanas veidu, kāds ir bijis divdesmit un vairāk gadu — ja cilvēks visu laiku ir dzīvojis, kā pats gribējis, un ne ar vienu nav rēķinājies. Mēs sējam labā sēklas, taču nezinām, vai tās uzdīgs. Brīnumrecepti mēs nevaram iedot, katram pašam sava dzīve ir jāmaina. Gadās, ka klients izdara jaunu likumpārkāpumu, pie mums nokļūst vēlreiz un apgūst citu programmu. Bet ir klienti, kuri pēc programmas pabeigšanas mums no sirds pateicas, jo ir ieguvuši jaunas zināšanas, izvērtējuši savu dzīvi, atzinuši kļūdas, uz visu raugās citādi un ir apņēmības pilni jaunus likumpārkāpumus vairs neizdarīt. Kāds vīrietis saprata, ka visa sliktā cēlonis ir alkohola lietošana, pēc Minesotas programmas mainīja dzīvi, tagad alkoholu nelieto jau trīs gadus. Nesen dienestā ienāca puisis, kurš pirms diviem gadiem beidzis programmu “Motivācija izmaiņām” un tagad strādā ārzemēs, ir apmierināts ar dzīvi. Viņš teica: “Labi, ka laikus nonācu pie jums, citādi nez kā būtu bijis.” Dažs teic, ka kursu vajadzētu apgūt arī viņa sievai, tomēr mūsu programmās var piedalīties vienīgi mūsu klienti, viņu radiniekiem tas ir liegts. Programmas noslēgumā mums vienmēr ir izlaidums.
Ir arī izlaidums
— Kā tas ir?
— Izsniedzam apliecību par programmas beigšanu, cienājamies ar mūsu pašu ceptiem gardumiem, ģitāras pavadījumā nodziedam kādu dziesmu.
— Vai valsts piešķir līdzekļus arī saldumiem?
— Nē, tas ir mūsu personīgais ziedojums šiem cilvēkiem, kuriem dzīvē nav klājies viegli. Dažam mūsu klientam no aizkustinājuma acīs ir asaras, jo neviens pret viņu nav tā izturējies, nav apsveicis, kādam tie ir pirmie svētki viņa dzīvē. Pēdējā izlaidumā mums bija īpaši bagāts galds — kāds jauns puisis atnāca ar svaigi ceptiem pīrādziņiem, viens atnesa cepumus, cits — vafeļu torti.
— Arī jums tie ir svētki?
— Mums vislielākie svētki ir tad, kad klienti ir labojušies, vēlāk atnāk un pastāsta, ka viņu dzīve ir pozitīvi mainījusies, un saka paldies par to, ko pie mums ir guvuši.
