Šķiet, katram Latvijas copmanim ir labi zināmas mūsu ziemeļu kaimiņu ūdeņu bagātības. Kā ziemā, tā pavasarī lielākā daļa Latvijas makšķernieku vismaz reizi sezonā apciemo Peipusa ezeru, Pērnavas līci un caur Pērnavu tekošo upi ar tādu pašu nosaukumu. Ir ļoti daudz copmaņu, kas pavasarī pēc palu ūdeņu noskriešanas dodas vēl dziļāk Igaunijas teritorijā, kur piejūras pusē gandrīz visas mazās upītes ir pilnas ar lielām, skaistām jūras raudām un vimbām. Taču šoreiz dalīšos pārdomās par Peipusa ezera dārgumiem un to, vai izslavētie “eldorado” labumi tik viegli ir sasniedzami.
Vēl pirms gadiem pieciem mūsu makšķernieki meta mieru citiem darbiem Latvijā un devās uz Peipusu īstenā peļņā. Īrēja no vietējiem telpas dzīvošanai un katru dienu devās “selgā”, jo igauņu uzņēmēji par noķertajiem asarīšiem maksāja labu naudu. Vienu brīdi par kilogramu varēja dabūt pat 80 kronu, un tiem, kas paši vai ar vietējo palīdzību bija atraduši labas asaru vietas, naudasmaka biezums auga ļoti ātri un patīkami sildīja. Arī es vienā gadā trīs mēnešus tā “nostrādāju”, bet, atklāti sakot, īpaši jau beigās no copes nejutu nekādu kaifu. Drīzāk tieši otrādi. Nākamajā ziemā uz ledus laikam neuzgāju vispār. Tā vairs nav bauda copēt, bet gan darbs ļoti dažādos laika apstākļos. Protams, ko tur slēpt — ja dienā regulāri ķerts 20—30 kilogramu zivju, parēķiniet paši, kāds varēja būt rezultāts, gan atskaitot dzīvošanai, ēšanai, tārpiņu vai jaunu bļitku pirkšanai iztērēto. Un vēl šādi tādi sadzīviski izdevumi. Kopumā sanāca labi, ja neskaita, ka sejas un roku āda, kaut arī sparīgi tika lietoti dažādi krēmi, bija šausmīga.
Ar cerību uz lielo lomu
Stāsts par vienu no Peipusa braucieniem ir pamācošs. Tas atgādina, ka, pirms doties uz šo pavisam ne tuvo vietu, derētu pēdējā mirklī ielūkoties pilnīgi visās iespējamajās meteoziņās un novērtēt situāciju.
Tā četru vīru kompānija agrā 29. janvāra rīta stundā sēdās busiņā un mēroja gandrīz 400 kilometru ceļa gabalu uz Peipusu, konkrētāk — uz Mustves apkārtni. Vieta jau gadiem iesildīta ar zināmām vietām ezerā un pazīstamu igauni priekšgalā. Peipusa apkārtne sagaidīja ar brāzmainu vēju, tomēr daudzmaz ciešamu. Tika izlemts šoreiz laimi meklēt 15 kilometru attālumā no krasta. Igaunis stāstīja, ka šogad vīri vienas dienas laikā veduši krastā ap 40—50 kilogramu lomus katrs. Turklāt asaru izmērs svārstījies no 200 līdz 300 gramiem. Šādas ziņas bija arī man — biju viens no iniciatoriem, kas kompānijai ieteica doties tieši Mustves virzienā.
Takuziņa viltība
Sasēdušies kamanās, vīri ar “motoru” priekšgalā itin ātri nokļuva 10 kilometru attālumā no krasta, kur vietējais takuzinis, apstādinājis savu braucamo, ļoti ātri izurba āliņģi, nolaida lejā bļitku un, minūti pakustinājis, noteica, ka zivju tur nav, tāpēc jādodas tālāk. Atgādināšu, ka ievešana ezerā līdz 10 kilometriem maksā 15 eiro makšķerniekam, bet līdz 15 kilometriem — jau 20 eiro. Brauciens turpinājās, un kaut kur ap 15. kilometru igaunis atkal apstājās, izurba āliņģi un visiem par lielu prieku pāris minūšu laikā ar viņam vien zināmu bļitku, kas mūsējiem netika parādīta, citu pēc cita izcēla četrus skaistus asarus. “Lūk, šeit!” noteica igauņu zēns un aizbrauca atpakaļ. Mūsējie priecīgi metās urbt un copēt. Slapjām mugurām cītīgi nostrādājuši pāris stundu, saprata, ka nav kaut kas tā, kā vajag, jo neviens nebija iesācējs, bet četratā spēja noķert vien pāris asaru. Acīmredzot igaunim bijusi kāda īpaša bļitkiņa, kas tur strādā, bet citas ne.
Skābiem ģīmjiem atpakaļ krastā
Ne velti, lai pēc tam nebūtu pārmetumu no mūsējiem, igaunis pārliecināja, ka zivis tajā vietā ir, tikai “aizmirsa” parādīt, uz ko ķeras. Neko darīt, nācās no vienkāršākām metodēm (copes ar bļitkām) pārmesties uz copi ar mormiškām, kas lielajā vējā neapšaubāmi bija piņķerīga un mazrezultatīva nodarbošanās. Deviņu metru dziļums vien ko nozīmēja, jo visa izvilktā aukla plandījās vējā kā saplēstas buras un ķērās aiz katra mazākā ledus izciļņa. Bauda no copes bija samērā maza. Sākumā neizdevās atrast arī pareizo mormišku, uz kuras asari ķertos, līdz beidzot iedarbojās elektrozaļā krāsa un lieta aizgāja jautrāk. Tomēr gala iznākumā katrs šajā dienā uz Peipusa ledus izcēla ap 20 asaru… un skābiem ģīmjiem nācās braukt krastā, lai cerētu uz nākamo dienu. Krastā vīri patukšoja maciņus vēl vairāk, jo igaunis nosmaidījis parādīja mūsējiem, uz ko ķēris. Tādas bļitkas maksāja 15 eiro! Pa pārītim nopirkuši un ieņēmuši 100 gramu miegam, ar lielām cerībām par skaistiem asariem vīri likās uz auss.
Nākamais rīts atnāca ar nepatīkamu pārsteigumu, jo, kā atceramies, arī Latvijā plosījās pamatīgs vējš, bet uz Peipusa ezera tas bija vienkārši anormāls. Cik gudri piecēlušies, tik gudri sēdušies mašīnā un devušies atpakaļceļā uz Latviju. Lūk, jums piemērs no Peipusa labumiem! Situācija, kas var piemeklēt katru copmani. Rezultātā, parēķinot izdevumus, iznāca tāds nepatīkams skaitlis.
Pēc pēdējām ziņām, spēcīgais vējš rajonā starp Kodaveri un Omedu bija atrāvis ledus gabalu, uz kura bija pāris desmitu Latvijas makšķernieku. Visi izglābti.
Vai tālāk ir labāk?
Vai tik ļoti nepieciešams dzīties ezerā tādā tālumā, ja itin laba cope notiek arī krietni tuvāk krastam? Bet laikam jau mums tas ir dabā, ka, esot pie ūdeņiem, kā vasarā, tā ziemā cenšamies nokļūt vai aizmest ēsmu pēc iespējas tālāk no krasta. Savukārt no pretējās puses dara tieši tāpat. Nedaudz kuriozi, bet tā tas ir bijis, un varu derēt, tā arī turpināsies. Vēl piebildīšu, ka ledus biezums uz Peipusa ezera nav nekāds dižais — 40 centimetru, un daļa no tā ir bieza sniega putra.
Lai jums veicas un ne asakas!
