Andrejs Kazakevičs kopš septembra ir Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīcas prāvests. Kopumā Baznīcai Latvijā viņš kalpo jau 16 gadus — sešus pavadījis Rīgas dievnamos, tad gandrīz desmit gadus bija Cesvaines un apkārtnes katoļu draudžu prāvests. Andreja dzimtā vieta ir Skrīveri.
Pēc miera uz Lielvārdi
— Kādā intervijā esat teicis, ka jūsu draudze kopš bērnības ir Lielvārdes baznīca. Kādēļ tieši tā?
— Agrāk Skrīveros katoļu dievnama nebija. Uzcelto iesvētīja 2001. gada 23. septembrī. Te jāpiemin arī Aizkraukles katoļu dievnams, kuram nākamā gada 16. janvārī atzīmēsim apaļu jubileju — 20 gadus, kopš kardināls Jānis Pujats to konsekrēja jeb iesvētīja. Tagad dievnams ir jauka, mīļa vieta, bet, kamēr tā nebija, katoļticīgie vai nu cēlās pāri Daugavai uz Jaunjelgavas baznīcu, vai brauca uz Koknesi. Mūsu ģimene izvēlējās Lielvārdes draudzi. Arī tur bija jauka atmosfēra, pie tam tas jaukums bija saistīts nevis ar kaut kādām laicīgām lietām, bet ar garīgās dzīves sakārtotību. Tur bija viegli lūgties, noorientēties ticības jomā, daudz domāt, lasīt grāmatas un mācīties. Viss veicināja attīstību. Un tas Lielvārdes miers!… Sāku iet pie dievgalda, piekalpot priesterim Svētajā Misē pie altāra. Organizēju svētceļojumu uz Aglonu. No šīs draudzes man tika dots raksturojums, kad stājos Rīgas Garīgajā seminārā, lai kļūtu par priesteri. Vecāki joprojām dzīvo Skrīveros, bet mana dzīvesvieta tagad ir Aizkrauklē.
Troksnī Dieva nav
— Decembrī pabijāt arī vairākās apkārtnes skolās. Kā jūs tajās uzņēma?
— Biju Aizkraukles novada vidusskolā, dienu pirms tam arī dzimtajā Skrīveru Andreja Upīša vidusskolā. Aizkrauklē skolā bijām divatā ar luterāņu mācītāju Ainaru Spriņģi, bet Skrīveros — ar mācītāju Valdi Baltruku. Viņi ir brīnišķīgi, sirdsgudri un humora pilni garīdznieki! Priecājos, ka varam sadarboties! Tā bija patīkama tikšanās. Laikā, kad mācījos Skrīveros, sajutu lielu cieņu pret tiem, kas ticēja Dievam. Arī manī toreiz pamanīja vilkmi uz reliģiju. Skolotāji to atbalstīja, veicināja, iedrošināja. Lika saprast, ka tas ir kaut kas ļoti labs. Man kā bērnam tas bija ļoti svarīgi. Vairāki no šiem skolotājiem tur joprojām strādā. Mani pozitīvi pārsteidza skolas vadības, skolēnu attieksme. Šī pasākuma apmeklējums bija brīvprātīgs, bet interesanti, ka tie garīgie jautājumi laiku pa laikam atgriežas. Katra cilvēka dzīvē. Mūsdienu pusaudzis atrodas milzīgā troksnī. Protams, no vienas puses to veicina kultūra, kādā pašlaik dzīvojam, no otras — personīgās izvēles. Troksnī Dieva nav, tādēļ arī reliģijā tik daudz tiek runāts par klusuma nepieciešamību. Klusums pauž kārtību un harmoniju. Ticīgs cilvēks ir klusuma cilvēks. Tas nenozīmē, ka kristieši būtu kaut kādas ēteriskas būtnes un nekad nepaņem rokās ruporu, lai, piemēram, būvlaukumā vadītu celtniecības darbus. Es te vairāk domāju dzīves viengabalainību. Jebkurā vecumā, lai cik tālu cilvēks būtu atkāpies no ticības un samaitāts, katrs tomēr sevī patur iekšēju, noslēpumainu ilgošanos pēc kārtības, patiesības un rezultātā pēc Dieva. Nekādi spēki šajā pasaulē šo tieksmi nevar iznīdēt, un cilvēks tiecas pēc tā, no kurienes viņš iznācis. Eju, runāju šādās vietās, tajā skaitā skolās, jo man rūp sabiedrības garīgā dzīve.
Uzticos savam prātam
— Par ko stāstījāt jauniešiem skolās?
— Pamatā tas ir lielais jautājums par Dievu. Šis laikmets ir praktiskā materiālisma laikmets. Iespējams, ka tas ir sarežģītāks nekā padomju sistēmas gadi. Šodien cilvēks domā tā — “derīgs un nozīmīgs ir tikai tas, kas ir tehniski lietojams — viss, kas var šodien un tagad man sniegt baudu. Materiālais ir pirmajā vietā, pārējais ir sīkumi, blēņas un muļķības”. Protams, es varbūt mazliet dramatizēju, bet tāda tendence noteikti ir.
Kad uz šāda fona kāds ierunājas par Dievu, viņš izskatās pēc dinozaura. Ko? Kāds Dievs? Kam to visu vajag? Ģimenēs vairs netiek nodota ticība nākamajām paaudzēm. Tradīcijas ir palikušas, bet pati ticība netiek skaidrota un dāvāta tālāk. Tradīciju karkass ir palicis, ticība ir pazudusi. To redz jau visos dievnamos. Ir jāmeklē veidi, kā runāt par garīgo dzīvi un kas tā tāda vispār ir. Labi, ka skolas ir pretimnākošas.
— Kādā intervijā astrologs teic, ka Latvijā astroloģija ir ļoti populāra. Kādēļ cilvēki izvēlas ticēt tam, “kas rakstīts zvaigznēs”, horoskopiem?
— Astroloģija… Es labprāt būtu pastudējis astronomiju, Visuma uzbūvi, Saules sistēmu, par galaktikām. Nelielu ieskatu tajā deva nu jau mūžībā aizgājušais skolotājs Leonīds Antons Skrīveros. Fantastisks un erudīts cilvēks! Bet astrologi… medijos viņi piedāvā savus pakalpojumus. Tas ir pilnīgs pretstats kristīgai ticībai, jo radītai lietai tiek piešķirts dievišķs raksturs. Baznīca to neatbalsta, jo pamatā tā ir māņticība. Protams, ka procesi dabā ietekmē mūs. Kaut kāda mijiedarbība jau notiek! Mēs esam dabas sastāvdaļa. Dievs ir radījis šo pasauli, augu, dzīvnieku valsti un cilvēku kā radības kroni. Tikai mums taču nav jānoliek Dieva vietā kāda radība! Es nekad nefantazētu par nākotni. Pilnībā uzticos savam prātam, komunicēju ar citiem dzīvi pieredzējušiem cilvēkiem, brīvajā laikā patstāvīgi studēju, paralēli tam turpinu arī savu ticības ceļu.
Kristietība ir ikdienas darbs
— Mūsdienās garīgajā jomā arvien lielāku vietu ieņem islāms, ticība Allaham. Kristieši baidās, ka ar laiku šī reliģija nomāks kristietību.
— Šajā sakarā gribu uzdot pretjautājumu — ko mēs liekam pretī islāmam? Eiropa šobrīd atrodas garīgajā vakuumā. Kristieši tādi ir tikai pēc vārda, jo dievnami kļūst tukšāki. Tam mums ir mūžīgās atrunas, reliģiju atliekam uz vecumdienām. Islāms ir ļoti dinamisks, enerģisks, stiprs, kā arī agresīvs. Islāmticīgo ģimenes ir kuplas, ar daudz bērniem. Cik zinu, daudzi imigranti no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem, kur pārsvarā valda islāms, tiešām bēg no kara, kā savulaik to darījām mēs, latvieši. Tāpat zinu, ka daudzi no viņiem pāriet kristīgajā ticībā, iekļaujas vietējās draudzēs Vācijā, Austrijā. Viņi mums, eiropiešiem, dod sava veida dunku sānos, mācību, proti, ka reliģija ir kas nopietns, tai būtu jāietekmē mūsu dzīve. Mēs esam simtiem reižu dzirdējuši, ka Dievs ir, bet mūsos nav pastāvības, stabilitātes. Uz svētkiem mēs tikai emociju līmenī saviļņojamies. Tas ir kaut kas jēls, primitīvs. Neviena ģimene nevarētu pastāvēt, ja netiek veikti praktiski darbi, lai šo ģimeni saliedētu un ciešāk vienotu. Ar emocijām vien nekur tālu netiekam. Katram no vecākiem jādara ikdienas darbs. Gluži tāpat ar reliģiju, kas prasa darbu, piepūli, centību. Tie islāmticīgie, kuri pieņēmuši kristietību, ir nobrieduši, dara to ar pārliecību, jo ir sapratuši, ka reliģija ir spēks, kas piepilda viņu dzīvi. Protams, ir kārdinājumi, bet viņi cīnās. Tas eiropiešiem būtu jāmācās no viņiem. Mēs ticību Dievam esam reducējuši romantikas līmenī. Mums kristietība ir ielikta kā viena lieta starp daudzām citām — kaķis, suns, reliģija, galds, krēsls… Kā parasti saka — es gribētu būt kristietis, bet negribu, ka reliģija ietekmē manu dzīvi. Ja darbā paudīs savu pārliecību, riskē gan ar savu darba vietu, gan daudzām savām draudzībām. Bieži vien arī ģimenes locekļi, radi par to vīpsnā. Ja esi publiski kristietis, tad laikam tev ar galvu kaut kas īsti nav kārtībā. Nesaprotu, kādēļ tā notiek, ja reiz mēs dēvējam Latviju kā uz kristīgām vērtībām bāzētu valsti.
Tāpēc Latvija ir tur, kur tā ir. Cik mēs varam debatēt par to — Dievs ir vai Dieva nav? Pieņemam Dievu un ejam tālāk, uz priekšu. Tāpēc ir Ziemassvētki, kuri ir kā atspēriens, lai nākamajā gadā varētu būt vēl labāki, centīgāki. Baznīca darbojas un eksistē, lai palīdzētu cilvēkam pieņemt pareizus lēmumus. Lēmumi ir vissvarīgākie. Lai tos pieņemtu, vajag redzēt, saprast, gūt iekšēju pārliecību, ka reliģija ir kas labs, derīgs, eju tajā, stingri stāvu tajā un būvēju uz tās savu dzīvi.
Baznīca ir cilvēkam
— Kā panākt to, lai kristietis liecinātu ikdienā par savu ticību un tas būtu uzrunājoši?
— Pirmām kārtām personīgais piemērs un svētdienās uz baznīcu. Tas ir pamats un obligātais minimums. Ir labi, ja ikdienā vēl var veltīt laiku personīgai lūgšanai, labai grāmatai un sarunai ar domubiedriem. Pieļauju, ka darba dienās vairumam cilvēku šīm lietām tiešām nav laika, bet tad vajadzētu turēties pie svētdienas, lai paliktu virs ūdens un garīgi nenogrimtu.
— Esat priesteris Aizkrauklē, Skrīveros, Vecbebros un Iršos. Četru mēnešu laikā esat iepazinis šīs draudzes?
— Aizkraukles cilvēki ir ļoti atvērti, sirsnīgi, atvērti uz kalpošanu. Izrāda iniciatīvu, uzdod jautājumus, meklē, grib tikt skaidrībā par savu dzīvi. Esmu viņus jau ļoti iemīlējis. Labprāt esmu ar viņiem kopā. Ļoti simpātiska draudze ir Vecbebros. Tur dievkalpojumi notiek reizi mēnesī — pirmajā svētdienā pulksten 15.
Neviens no priesteriem nav nekāds laimes lācis. Katrs no viņiem nes savas garīgās dāvanas, un Baznīcas dzīvi organizēt varam tikai kopīgiem spēkiem. Iršos ir ļoti maza draudze. Vecā baznīca ir katastrofālā kārtībā, un dievkalpojumi notiek sociālās aprūpes iestādē mēneša ceturtajā sestdienā pulksten 11. Tur kopā sanāk uz vietas dzīvojošie vecie ļaudis. Viņu garīgā aprūpe ir manā pārziņā. Dzimtajos Skrīveros esmu no šo ļaužu vidus nācis, izaudzis un atgriezies kā priesteris. Esam atdalījuši privātās lietas, Andreju kā skrīverieti, un Andreju kā Baznīcas sūtītu priesteri šajā draudzē. Pie tam es Skrīveru sabiedrībā neesmu bijis vairāk nekā 20 gadus, tikai tik, cik apmeklēju savus radus. Pārējā laikā biju savās draudzēs Rīgā un Vidzemes augstienē. Dievkalpojumi mēneša pirmajā sestdienā notiek arī sociālās aprūpes centrā “Ziedugravās”.
— Kāds ir jūsu vēlējums visiem, kas lasīs šo interviju?
— Nebaidīties no ticības. Būt drosmīgiem. Dieva mīlestība ir tik liela, ka, ar to saskaroties, cilvēks pirmajā mirklī iztrūkstas. Vienmēr ir grēcīguma sajūta — ko tad es, kāpēc es… Bet tā ir domāta katram, lai arī cik ļoti dzīve līdz tam būtu sabojāta. Baznīca ir cilvēkam, nevis otrādi. Lai arī esi vīlies dzīvē un cilvēkos, lai kādas būtu grūtības, priekšā ir atvērtas durvis. Dievs vienmēr Tev palīdzēs un būs blakus. ◆
