— Agrāk uz mājām braucām katru nedēļas nogali, tagad — labi, ja mēnesī reizi, — saka Dzidras kundze. Viņi abi ar vīru darbdienās dzīvo īrētā komunālā dzīvokļa istabiņā Rīgā, bet sestdienas un svētdienas pavada divistabu dzīvoklī dzimtajā pusē, kuru uzskata par skaistāko vietu pasaulē.
— Kas to būtu domājis, ka dažu mēnešu laikā paliksim galīgi “pliki”! — saka Dzidras kundze. — Pērn mums abiem bija darbs, paņēmām divus kredītus, lai izremontētu dzīvokli, sākām kārtot dokumentus, lai iegūtu īpašumā lauku mājas. Kredīti raizes nesagādāja, kārtējo maksājumu nokārtojot, atlika nauda arī kultūras pasākumu apmeklēšanai. Katru nedēļu braucām uz savu dzīvokli, izremontējām vannasistabu, izjaucām virtuvi, un tas arī viss… No decembra mūsu dzīve sagriezās kājām gaisā. Es aizgāju no darba, jo mana priekšniece bija izteikts enerģētiskais vampīrs. Domāju, vai tad nedabūšu darbu kādā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā — esmu beigusi pavāru skolu. Vēl pirms pāris mēnešiem man darbu vai pakaļ meta, varēju izvēlēties, bet tagad nekā. Rezultātā aizgāju strādāt uz lielveikalu, kur gatavoju pusdienas vairāk nekā 100 strādniekiem. Agrāk šādam darbam pat virsū neskatījos. Pirms mēneša man samazināja algu par 100 latiem. Sen nebiju saņēmusi tik maz — nedaudz pāri diviem simtiem. Par komunālā dzīvokļa istabu pirms pieciem gadiem ziemā bija jāmaksā ap 50 latu, tagad — pāri simtam. Arī divistabu dzīvoklī maksa par komunālajiem pakalpojumiem krietni pieaugusi. Trakākais, ka decembrī bez darba palika arī vīrs. Viņš ir autovadītājs. Firma, kurā viņš strādāja, gada nogalē bankrotēja. To nevar saskaitīt, cik firmu viņš Rīgā izstaigājis, cik CV nosūtījis, darbu meklēdams. Dažās vietās viņam sola pēc nedēļas piezvanīt, pēc tam pasaka: “Paldies, jūsu pakalpojumus nevajadzēs!”. Tagad jau darbu var dabūt tikai ”pa blatu”. Viendien pārnāku mājās — viņš sēž un gandrīz vai raud. Saņēmis kārtējo atteikumu. Tagad viņam arī veselība “sašķobījusies”, bet nav jau naudas, lai ārstētos. Abi mūsu bērni mums strādā ārzemēs, cik rocība ļauj, sūta naudu, bet arī viņiem pēdējā laikā ar darbu vairs nav tik spīdoši.Rudenī par mājas pārrakstīšanu jāiemaksā atlikušie tūkstoš latu. Bet kur lai tādu naudu ņemu? Jau tagad vienu kredītu nespējam nomaksāt. Patiešām nezinu, kā lai turpmāk dzīvo. Tāda eksistēšana vien iznāk. Labprāt nāktu uz dzimto pusi, bet tur jau vēl lielāks bezdarbs. Jūtamies nevienam nevajadzīgi.
