Latvijas valdība nupat atbalstījusi Ārlietu ministrijas priekšlikumu sniegt palīdzību zemestrīcē cietušās Irānas iedzīvotājiem.
Latvijas valdība nupat atbalstījusi Ārlietu ministrijas priekšlikumu sniegt palīdzību zemestrīcē cietušās Irānas iedzīvotājiem. Cēls žests, kurš spodrinās mūsu valsts tēlu pasaulē. Tomēr man vairāk gribas domāt par to, vai mēs to jau varam atļauties. Laikā, kad daudziem pat svētku galdā nav baltmaizes, kad cilvēki dzīvo nabadzībā tepat Latvijā, daudz svētīgāk būtu atbalstīt tos, kuri palīdzības alkst mums līdzās. Daudzi no viņiem savu sāpi nemāk paust skaļi, bet apbrīnojami sadzīvo ar to.
Atceros kādas jaukas skolotājas ar apbrīnu stāstīto par kādu mazu cilvēkbērnu un viņa vēlmi neiznest savu nelaimi pasaulē. Kad skolotāja puisēnam jautājusi, kāpēc viņš ilgi nav bijis skolā, mazais paziņojis, ka bijis slims. Vēlāk noskaidrojies, ka viņa māte lietojusi alkoholu, tāpēc puisēnu uz skolu vienkārši nelaidusi.
Atceros vēl vienu gadījumu. Kāda sieviete Ziemassvētkos saņēma dāvanu, kuru viņai bija sagādājusi vietējā pašvaldība. Viņa viena audzināja divus mazuļus un nevienam neko nebija lūgusi, bet, dāvanu saņemot, klusi atzinās: “Man tā ļoti noderēs, taču prieku par dāvanu mazina kauns par savu nabadzību!”.
Tādu, kuri kaunas no savas nabadzības, ir daudz. Varbūt būtu laiks pažēlot tieši viņus? Tie, kuri zina savas tiesības un nereti pārtiek no tā, ko sociālais dienests vai pašvaldība sarūpē, izdzīvos. Tādos brīžos, kad atklājam kādu dzīves pabērnu, atbildīgie darbinieki zina tikai vienu atbildi — viņš jau neprasīja…
Šis gads noteikti nebūs velti nodzīvots, ja katrs būsim pamanījuši kaut vienu, kurš neprasa pat tad, kad viņam nav nekā. Arī palīdzējuši, pie tam tā, lai otram nav jākaunas. Kā draugam, kā savējam un no visas sirds.
Katrs gads ir kā skola, kurā cilvēks mācās, un arī šis kaut ko jaunu ir iemācījis gan katram atsevišķi, gan visiem kopā. Kad Vecgada nogalē sarunās tiek pārspriests aizejošais gads, secinot, ka nekas īpaši nav mainījies un pasaule palikusi tā pati vecā, atceros kādas paziņas vārdus: “Taču arī nekas slikts nav noticis, un tas jau ir daudz!”. Laimīgi ir tie, kuri to var apgalvot arī par sevi.
