Evija Elksne ir seciete kopš 1980. gada, kad kopsaimniecības priekšsēdētājs Pēteris Liepiņš viņu uzaicināja strādāt par dispečeri.
Evija Elksne ir seciete kopš 1980. gada, kad kopsaimniecības priekšsēdētājs Pēteris Liepiņš viņu uzaicināja strādāt par dispečeri. Secē dzimuši un izauguši viņas bērni. Kad paju sabiedrību likvidēja, viņa kļuva par jaundibinātās kooperatīvās sabiedrības “Sprīdītis” grāmatvedi. Tagad viņa jau deviņus gadus — kopš pašiem pirmsākumiem — ir Seces pašvaldības pagasttiesas priekšsēdētāja. Tas ir pārdzīvojumiem pilns amats. Tomēr Evija Elksne tajā jūt savu piepildījumu. Evija jaunajā amatā visu sāka viena, nu pagasttiesā ir ko darīt piecām darbiniecēm.
Patīk sākt no “nulles”
— Kāpēc jūs izvēlējāties pavisam nezināmu darbu, jo pagasttiesas tikai 1997. gadā sāka dibināt — šajā jomā nebija pat īstas likumdošanas?
— Esmu cilvēks, kuram patīk sākt no “nulles”. Tā bija arī toreiz. Pagasta padomei vajadzēja pagasttiesas priekšsēdētāju, es pieteicos, un mani pieņēma.
Pagasttiesas tad tikai veidojās, tā bija pavisam neskaidra lieta. Neviens nezināja ar ko īsti vajadzēs nodarboties. Taču skaidrs bija tas, ka šajā amatā būs saskarsme ar bērniem. Viņus es mīlu par visu vairāk pasaulē — gan savējos, gan pilnīgi svešus. Es gribēju būt ar viņiem kopā, tāpēc arī šo darbu izvēlējos.
Cer aizstāvēt bērnus
— Kāds tad bija jaunā ceļa sākums?
— Darbu sāku vietā, kur man nebija pat sava rakstāmgalda. Es nebiju redzējusi nevienu pagasttiesas lēmumu, spriedumu vai līgumu, pat paraugu nē. Tagad domāju, ka biju ļoti pārdroša, bet toreiz “saņēmu dūšu” un … uz priekšu!
Man spēku tomēr deva vēlme darīt cilvēkiem labu un aizstāvēt bērnus. Gadu gaitā esmu konstatējusi, ka šis darbs tomēr ir ļoti grūts un nereti arī nepateicīgs. Kad ceļam māju, ieliekam ķieģeli, un tas tur paliek. Uzreiz redzam, cik paveikts un kas vēl jādara, bet strādāt ar cilvēkiem ir pavisam kas cits. Īpaši tad, ja cilvēks nemaz negrib dzīvot labāk un nevēlas, lai viņam palīdz.
Dažreiz ir sajūta, it kā es klauvētu pie durvīm, kuras man neviens tā arī neatvērs… Gribu grūtībās nonākušajiem palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas, bet zināt, kas no tā iznāks, nekad nevar.
Veltīga uzticība
— Vai atceraties pirmo ģimeni, kurai bija vajadzīga jūsu palīdzība?
— Ļoti labi atceros. Pirmā lieta jau 1997. gada februārī bija par māti, kura nogalināja savu bērnu tēvu, un šo sievieti apcietināja.
Man vajadzēja rakstīt lēmumu par divu meitenīšu ievietošanu bērnunamā. Meitenītes bija no mirušā vīrieša, bet trīs vecākie dēli jau bija lielāki, viņus atstājām vecmāmiņai. Ticībā tam, ka mātes jūtas ir stiprākas par visu un ka bērniem vajadzīga ģimene, toreiz mātei neatņēmām aprūpes tiesības. Meitiņas dzīvoja bērnunamā, kamēr māte piecus gadus bija cietumā. Mēs cerējām, ka pēc soda izciešanas sieviete bērnus audzinās pati. Taču kļūdījāmies. Kad māte pēc pieciem gadiem atgriezās mājās, viņa par bērniem nelikās zinis. Tikai vienu reizi meitenītes apciemoja bērnunamā “Dzeguzīte”.
— Kāds bija māsiņu turpmākais liktenis?
—Pēc šī gadījuma esmu pārliecināta, ka bārenīšus jeb mātes pamestus bērnus sargā Dievs. Kad meitenītēm bija deviņi un desmit gadu, viņas abas adoptēja latviešu ģimene no Amerikas. Tā bija īsta latviešu ģimene, un meitenes arī tur aug latviskuma garā.
Kad pirmo reizi redzēju bērnu topošo audžumāti, mani pārsteidza tas, ka viņa ar meitenēm kopā izskatījās kā īstā māte, pat ārēji viņas bija līdzīgas. Tagad meitenes dzīvo Amerikā, mācās mūzikas skolā un dejo baletu. Viņām laimējās, jo nu varēs attīstīt savus talantus, kas nenotiktu tad, ja viņas audzinātu bioloģiskā māte.
Bērnunamā lielākas iespējas
— Tātad šoreiz bērniem labākais bija adoptācijas ceļš un bērnunama aprūpe, nevis viņu audzināšana vecvecāku vai kādā radu ģimenē?
— Neapšaubāmi. Tādu gadījumu ir daudz. Ko var dot bērnunams vai labi audžuvecāki, to bieži diemžēl bērni nesaņem ne ģimenē, ne no radiem. Arī šī māte par savām meitenītēm nerūpējās, un tādu gadījumu nav mazums.
— Jūs uzskatāt, ka bērnunamā bērniem paveras lielākas iespējas apgūt zināšanas un pilnveidot savus talantus?
— Tā ir. Maznodrošinātās vai riska ģimenes, kā arī aizbildņi taču par tiem 32 latiem, ko valsts par bērnu maksā, nevar viņus aizvest ne uz mūzikas vai mākslas skolu, pat uz baseinu vai slidotavu nav iespēju tikt. To visu nevar salīdzināt ar labajiem dzīves apstākļiem valsts aprūpes bērnu audzināšanas iestādēs. Tur bērniem ir daudz iespēju attīstīties gan garīgi, gan fiziski. Viņi necieš arī no dzērājiem vecākiem vai kādām citām ģimenes problēmām.
Man pašai kā mātei un vecmāmiņai pēc visa, ko šajos gados esmu piedzīvojusi, ir grūti saprast, kā sievietei var būt vienaldzīgi viņas bērni. Vienaldzīgāki parasti ir vīrieši, lai gan ir arī daudz pozitīvu piemēru. Pēc šādiem notikumiem naktīs nevaru gulēt. Gribas ticēt, ka māte var mainīties, bet tā notiek ļoti reti.
Uztrauc sabiedrības attieksme pret ģimeni
— Kas jums kā pagasttiesas priekšsēdētājai, pildot likumā noteiktos pienākumus, šķiet nepareizi?
— Mani uztrauc sabiedrības nostāja, ko tagad popularizē, ka laulība un ģimene vairs nav modē, nav godā un cieņā. Notiek tas, ka cits pa cita dzīvi bradājam ar netīriem zābakiem un ceram, ka izaugs pilvērtīga jaunatne, ka pašu bērni mūs godās un cienīs. Bet tā nenotiks. Bērnam vajadzīgs ģimenes paraugs. Kaut vai tas, kā jāciena vecāki un vecvecāki, ka nedrīkst aizmirst arī mūžībā aizgājušos.
Bērni mācās no vecākiem
— Latviešiem gan no sendienām ir cieņā tuvinieku piemiņas saglabāšana…
— Ja runājam par kapu sakopšanu un tur dusošo atcerēšanos, tad man pašai ir savas ģimenes pieredze. Mans tētis ir sen miris un apglabāts Alūksnes kapos. Mani bērni viņu pat nav redzējuši, taču mēs vismaz reizi gadā braucam uz kapiem pie vectēva. Bērni tad vienmēr dārzā izvēlas skaistākos ziedus. Mēs visi braucam pie vectēva ap 200 kilometru tālu, lai kaut domās ar viņu parunātos. Esmu pārliecināta, ka bērni to neaizmirsīs vēl pēc daudziem gadiem, jo šis brauciens ir kā senču tradīcija un mirušo atceres rituāls, kurš jāpārņem katrai nākamajai paaudzei.
Tā ir arī cieņas ieaudzināšana bērniem gan pret dzīvajiem, gan mūžībā aizgājušajiem. Uzskatu, ka arī, dodot bērniem vārdus, varam parādīt cieņu senčiem. Piemēram, manu mazmeitiņu vecāki nosauca manas vecmāmiņas vārdā Alvīne Klāra. Vecmāmiņa ir ļoti veca, bet es ar nepacietību gaidu, kad varēšu viņu atvaļinājuma laikā apciemot. Un ir skaisti, ka tagad manā dzīvē ir divas Alvīnes Klāras, rodas sajūta, ka cilvēks nepazūd, bet turpina dzīvot savos mīļajos.
“Palīdzu piecelties pakritušajam”
— Vai smagu pārdzīvojumu brīžos jums nav bijusi vēlēšanās mainīt darbu?
— Godīgi sakot, man šis darbs ļoti patīk. Lai arī ir negulētas naktis, un, citiem neredzot, asara no vaiga notraukta. Pasaulē katrs cilvēks ir savādāks, un tas jāņem vērā. Nedrīkst uz nelaimē nokļuvušajiem skatīties “no augšas”. Mums jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu. Ja es nevaru palīdzēt ar naudu vai kādu citu materiālu vērtību, es cenšos palīdzēt ar to, ko spēju iedot no savas sirds. Cenšos pakritušajam palīdzēt piecelties, diemžēl ne vienmēr tas izdodas. Vajadzīga arī nelaimīgā cilvēka vēlme saņemties, piecelties un iet tālāk.
Prieks, ja atceras
— Darba gados seciešus esmu diezgan labi iepazinusi un zinu, ka, tāpat kā visur, arī šajā vietā ir ģimeņu pārmantotība. Ja bērnus nemīl māte, arī bērni izauguši nemīl savas atvasītes. Tā arī jābūt, jo, ja bērns nav saņēmis mīlestību jau bērnībā, viņš neprot to dot arī citiem.
Tādiem cilvēkiem būtu jāmaina savas dzīves modelis. Cenšos runāt par mīlestību un ģimeniskumu, bet, ja tas kādam “iet gar ausīm” , sirds sāp, jo cieš jau atkal mazie bērni. Tomēr rokas nenolaižu un tāpēc par darba maiņu nedomāju. Vissmagāk ir tad, ja esmu klāt, kad māte atsakās no saviem bērniem. Tomēr zinu arī to, ka ir iemesli, kāpēc sievietes tā dara, viņas nevar vienmēr tikai nosodīt. Cēloņi šādai rīcībai jāmeklē dziļāk, tie nav tikai virspusēji visiem redzami fakti.
Ir cilvēki, kuri jāved pie psihiatra vai uz rehabilitācijas centru, līdz tomēr kāds “klikšķis” notiek. Ja darbam ir rezultāts, depresīvais cilvēks izmainās acīmredzot — sievietēm rodas citas vēlmes, viņas sāk rūpēties par ģimeni un par sevi. Nav vairs svarīgi, lai tikai vēders pilns un kāds vīrietis pie sāniem.
Ir prieks, ja bez ģimenēm palikušie bērni man atgādina, kā esmu viņiem palīdzējusi. Arī viena no tagad Amerikā dzīvojošajām meitenītēm man savlaik pavēstīja, ka viņai esot mīļa mana dāvinātā lelle. Es pati jau sen par šo dāvinājumu biju aizmirsusi.
Nekad neatsaka palīdzību
— Kāds ir jūsu darba vadmotīvs?
— Uzskatu, ka cilvēkam nekad nevajag palīdzēt aiz žēlastības. Tas jādara, viņu cienot. Nekad nevienu cilvēku neuzskatu par zemāku kā pati. Man ir laba intuīcija, tāpēc atšķiru, kad cilvēks saka taisnību, kad stāsta “pasakas”. Viss, ko man cilvēki uztic, paliek tikai mūsu zināšanai. Nekad neatsaku bērniem palīdzēt kaut nakts laikā, ja citādi nevar, dodu naktsmājas savā dzīvoklī. Uzklausu katru, arī esot brīvdienās un atvaļinājumā.
— Ko šovasar darīsiet savā atvaļinājumā?
— Atpūtīšos. Būšu kopā ar bērniem un mazmeitiņu, apciemošu radus un draugus. Lasīšu grāmatas, patīk apmeklēt Seces luterāņu baznīcas dievkalpojumus.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Evija Elksne.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada 31. marts, Alūksnes rajona Alsviķu pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā. Beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: Seces pašvaldības pagasttiesas priekšsēdētāja.
ĢIMENE: šķīrusies. Meita Judīte studē, būs skolotāja. Dēls Gvido strādā, bet dēls Ilgvars ir Seces pamatskolas 7. klases skolēns. Ir arī mazmeitiņa Alvīne Klāra.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana, teātra izrāžu apmeklēšana, klasiskās mūzikas klausīšanās.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
