Desmit gadu abi ar vīru gaidījām šo mazo būtni, kuru nosaucām par Danielu.
Desmit gadu abi ar vīru gaidījām šo mazo būtni, kuru nosaucām par Danielu. Viņš piedzima krietni par agru, svēra 1,5 kilogramus un bija 39 centimetrus garš. Ārsti Rīgā par viņa dzīvību cīnījās 18 dienu, līdz mūs pārveda uz Stradiņa slimnīcas 8. nodaļu. Dēliņu baroja ar zondi, mākslīgi elpināja, viņš bija pieslēgts dažādiem aparātiem.
Mēneša vecumā mazajam veica galvas sonogrāfiju un konstatēja izplūdumu abās smadzeņu puslodēs, kā arī to, ka smadzenes nav attīstītas. Ārstu slēdziens — mans dēls ne tikai nestaigās, bet arī nerunās. Tas bija milzīgs pārdzīvojums. Aizbraucu mājās, jo man bija vajadzīgs kāds tuvs cilvēks, ar kuru aprunāties un rast spēku cīnīties tālāk. Šo spēku un atbalstu saņēmu no mātes un vīra. Kad, esot slimnīcā, kļuva pavisam smagi, gāju uz netālo baznīcu. Taču nekad neesmu domājusi par to, ka varētu no dēla atteikties.
Visvairāk atmiņā palicis brīdis, kad man pirmo reizi ļāva paņemt mazulīti rokās, kaut no viņa uz visām pusēm stiepās vadi un caurulītes. Izjutu neaprakstāmu prieku un arī uztraukumu par viņa dzīvību. Visgrūtāk bija iemācīt Danielam ēst, jo viņam nebija zīšanas refleksa. Pirmo reizi tas notika, kad viņam bija trīs mēneši. Sākumā likās, ka medmāsiņa ir cietsirdīga, jo mēģināja mazo barot ar varu, taču, kad viņš beidzot izēda tik, cik tādam bērnam pienākas, sapratu, ka citādi nevar, ja gribam tikt uz priekšu.
No slimnīcas mājās devāmies, kad Daniels bija 50 dienu vecs un svēra 2,2 kilogramus. Pēc trijiem mēnešiem viņš vairs neēda no pudelītes, es viņu baroju ar krūti. Puika labi pieņēmās svarā un gada vecumā svēra 10 kilogramu — kā ikviens laikā dzimis bērns. Tagad Danielam ir trīs gadi un deviņi mēneši, viņš runā latviešu un krievu valodā, jo arī ģimenē runājam abās valodās. Zēns skaita, atšķir krāsas, bet nestaigā. Pirmajā mirklī, Danielu ieraugot, grūti pateikt, ka viņš ir invalīds. Taču viss sasniegts, veltot daudz pūļu un arī līdzekļu.
Ik pēc diviem trijiem mēnešiem Danielam jāveic rehabilitācijas kurss sanatorijā, jāārstējas slimnīcā, mājās jāveic speciāli fiziski vingrinājumi, jāiet pie logopēda. Kad pēdējo reizi bijām sanatorijā Vaivaros, uzzinājām — Ukrainā ir klīnika, kurā speciālām metodēm var ārstēt Daniela slimību. Sazinājāmies ar ārstiem, viņi izlasīja zēna slimības vēsturi un sacīja, ka var palīdzēt. 1. jūnijā mums jādodas turp, taču ārstēšanās kurss maksā 2270 eiro. Gribētu lūgt visus labos cilvēkus, kuri varētu mums palīdzēt, lai Daniels uz skolu varētu iet savām kājiņām. Viņš tic, ka paaugsies un varēs staigāt, tāpēc es nevaru viņam atņemt šo pārliecību. Šobrīd, kad radusies cerība, darīsim visu, kas mūsu spēkos.
Lūdzot jūsu palīdzību, Daniela mamma Natālija Beļankina Koknesē
***
Izziņa.
Ziedojumus var ieskaitīt bankas kontā LV76UBAL3102M52541006 akciju sabiedrības “Latvijas Krājbanka” Aizkraukles klientu apkalpošanas centrā, kods: UBALLV2X, ar norādi “Daniela Vikentjeva ārstēšanai”. Par iespējām ziedot var interesēties arī interneta mājaslapā www.ziedot.lv, sadaļā “Palīdzēsim bērniem. Mazo sirsniņu cerības”.
