Pagājusī nedēļa sākās ar ciemošanos — mēs ar vīru Jāni devāmies uz Kokneses novada sociālo dzī-vokli pie 99 gadus vecās bijušās kaimiņienes Almas Ozolas, viņai dzimšanas diena ir tieši 3. septembrī. Bija atnākusi vēl viena bijusī kaimiņiene un vairāki citi Kokneses pensionāri.
Kad Alma pirms apmēram pieciem gadiem pārcēlās uz sociālo dzīvokli, viņa vēl staigāja, bet tagad ir guļoša un kopjama. Pie viņas divreiz dienā nāk aprūpētāja. Sociālajā dzīvoklī ir trīs istabas, un tur dzīvo vēl divas sievietes, kas Almu šad tad aprauga, bet es parasti braucu pirmdienās, viņa mani gaida. Alma slikti redz un slikti dzird, tomēr mani vēl pazīst pēc balss. Abi sievietes dēli ir miruši, mazbērnu nav. Pirms dažiem gadiem vēl varēja veikt acu operāciju, bet kur lai viņa ņemtu tik daudz naudas? Žēl sievietes.
Arī tādas var būt vecumdienas. Ceru, ka man tā nebūs, jo esmu izaudzinājusi piecus bērnus — trīs meitas un divus dēlus, ir seši mazbērni. Daļa mazbērnu vēl mazi, bet pārējiem 3. septembrī bija pirmā skolas diena. Vecākā mazmeita sāka studijas augstskolas pirmajā kursā, viņa mākslas skolā ir apguvusi datorgrafiku un studēs reklāmas jomā. Savukārt mazākā skolniece ir piecgadīgā mazmeitiņa, viņa sākumskolu Anglijā sāka apmeklēt jau četru gadu vecumā — tur ir citāda apmācību sistēma. Skolā saziņas valoda ir angļu, bet mājās ar vecākiem viņa runā latviski. Anglijā piedzimusi arī jaunākā mazmeita, viņai ir tikai daži mēneši. Kopā ar Latvijas mazmeitām gatavojamies Ziemassvētkos pie viņas braukt ciemos.
Četri bērni ar ģimenēm dzīvo Rīgā, bet mēs ar vīru pa Kokneses lauku mājām parasti vieni paši. Kad nepieciešams, bērni mums dodas palīgā. Pagājušajā nedēļā bija atbraukusi meita ar mazdēliņu un dēls. Viņam Rīgā ir darbs somu celtniecības firmā un drīz vajadzēs doties komandējumā uz Somiju.
Mani dēli vēl nav tēvi, bet znoti ir, un viņi ļoti rūpējas par saviem bērniem. Tēva diena jaunajiem noteikti ir vajadzīga, bet mūsu paaudzei šie svētki vēl nav ierasti.
Esmu sašutusi par Valsts prezidenta Andra Bērziņa izteikumiem 3. septembrī, vedot dēlu uz skolu. Kā vispār ko tik rupju var teikt citiem cilvēkiem? Kad Bērziņu ievēlēja, daļa sabiedrības viņu kā vārnu bars nomelnoja, bet tagad, izrādās, tā ir taisnība. Atvainošanās nelīdzēs — cilvēku par pieklājīgu tā nepadarīs.
Uz Rīgu braucu bieži, apciemoju bērnus un šad tad apmeklēju kultūras pasākumus. Tomēr kultūra kļūst arvien “modernāka” un nebaudāmāka, piemēram, operā “Sapnis vasaras naktī” uz skatuves bija saliktas veļasmašīnas. Tas man nepatika. Vai arī Karmena ietērpta gumijas zābakos — kā var tā izķēmot klasiku? Varbūt jaunajiem patīk, bet es pie tā nevaru pierast, laiks un nauda iztērēti, bet gandarījuma nav.
Nedēļas nogalē televīzijā rādīja Sopotas dziesmu konkursu, kādreiz tas bija vienīgais ārzemju koncerts, kurā varējām dzirdēt estrādes māksliniekus, tomēr tagad vairs negūstu tādu baudījumu. Likās, tas bija ļoti sasteigts, piemēram, noslēgumā ātri pasniedza balvas, un varat doties mājās.
Skatos politikas raidījumus “Sastrēgumstunda” un “100. pants”, taču tie jau notiek priekšvēlēšanu gaisotnē. Reizēm man politiķu pat kļūst žēl. Viņiem nav laika atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, jo ir jāaizstāv sava partija un kaut kas slikts jāpasaka par politiskajiem pretiniekiem.
Dūles jaunā partija “Skaistā nākotne” ir kā tukša loze — viņiem nebūs nekādu izredžu, jo viņš ar domubiedriem atgādina ākstus. Tad jau lielākas izredzes būtu partijai ar nosaukumu “Idiotu partija”. Tādu “skaisto nākotni” mana paaudze ir jau pieredzējusi. “Muļķu partija” savlaik darbojās ar humoru, bet no šīs partijas nav saprotams — tas ir nopietni vai pa jokam.
Daļa lielo pašvaldību vadītāju grib pieprasīt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža demisiju. Viņš grib īstenot reformas, bet lielo pilsētu mēros tās rada pretestību. “Lielie” grib viņu dabūt nost no ceļa, lai varētu strādāt tāpat, kā līdz šim, un reizēm šķiet, ka mazās pašvaldības ir pabērna lomā. Tomēr notiekošā aizkulises mēs nezinām, varbūt tās kādreiz kļūs zināmas tikai mūsu bērnu bērniem.
Grieķijā tūkstošiem cilvēku protestē pret algu samazināšanu un taupības pasākumiem. Viņi ir karstasinīgi un iziet ielās, bet mēs drīzāk sakravāsim koferus un aizbrauksim strādāt uz citu valsti. Lai gan pēdējā laikā citās valstīs darbu meklē arī arvien vairāk grieķu — to novērojuši ārzemēs dzīvojošie latvieši. Par valdības kļūdām maksā arī grieķu tauta, bet kurā valstī gan ir tā labā valdība, kas domā tikai par tautu?
Man ir ļoti liels prieks par Latvijas paralimpiešiem, par Aigara Apiņa sasniegumiem, tomēr visvairāk priecājos par jauno Rihardu Sniku, kurš paralimpiskajās spēlēs iejādē izcīnīja ceturto vietu. Jaunietis, kuru kādreiz ir piemeklējusi cerebrālā trieka, šogad absolvēja Baldones vidusskolu un startēja smagākajā invaliditātes grupā, lai gan sākumā viņu izlasē negribēja iekļaut. Par viņu lasīju “Mājas Viesī” un žurnālā “Ir”. Ceru, ka viņš trenēsies un piedalīsies arī nākamajā olimpiādē. Malacis! Prieks arī par to, ka viņam zirgu treniņiem atvēlējusi kāda privātpersona, un viņš ar to pašu zirgu bija arī Anglijā.
Ikdiena aizrit, aprūpējot kazu ar diviem kazlēniem. Kazu kopjam, lai pašiem būtu piens. Ir mums arī suņi un kaķi. Ar lielāko suni šad tad aizeju līdz Daugavai — kādreiz upē peldējos līdz pat rudenim, bet pēdējos gadus to vairs nedaru, jo ūdens ir kļuvis netīrs.
Kartupeļus jau esam norakuši, raža ir laba, tomēr bažas rada, vai kartupeļus varēsim saglabāt — ilgstošo lietavu un mitrās augsnes dēļ rodas puve.
No kaimiņu mājām stārķu ģimene aizlidoja jau augustā, tādēļ pārsteidza, ka pagājušajā nedēļā vēl redzēju piecus stārķus — nez kāpēc viņi ir aizkavējušies?
Novēlu visiem saglabāt optimismu un būt žēlsirdīgiem, izpalīdzīgiem, saprast citus un palīdzēt, jo — kā mēs varam zināt, kas mūs sagaida rīt? Varbūt pašiem vajadzēs palīdzību.
