Lai arī Latvijā bērnu dzimstība ir viena no zemākajām pasaulē un iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās apmēram par desmit tūkstošiem, bērnunamos dzīvojošo bērnu skaits nesamazinās.
Lai arī Latvijā bērnu dzimstība ir viena no zemākajām pasaulē un iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās apmēram par desmit tūkstošiem, bērnunamos dzīvojošo bērnu skaits nesamazinās. Katru gadu Latvijā likvidē desmit, divpadsmit skolu, bet speciālo internātskolu, kurās mācās gan garīgi atpalikuši, gan bērni ar nopietnām veselības problēmām, skaits paliek iepriekšējais. Lai iekļūtu bērnunamos vai internātskolās, bieži vien jāgaida rindā.
Kāpēc Latvijā šī negatīvā tendence katru gadu kļūst arvien izteiktāka? Kur meklējams nelaimes cēlonis? Tikai tautas nabadzībā vai arī tur, ka sabiedrība kopumā garīgi kļūst arvien slimāka? Labas ģimenes nevar atļauties vairāk par vienu bērnu, nelabvēlīgās ģimenēs viņi birst kā no pārpilnības raga. Diemžēl tieši šie bērni pārsvarā ir bērnunamu un palīgskolu audzēkņi.
Pašvaldības bērnunamos pārsvarā ievieto tos mazuļus, kuriem vecāki ir alkoholiķi, bezdarbnieki, cietumnieki vai arī slimi cilvēki. Daudzus jaundzimušos mātes pamet jau tūlīt pēc viņu nākšanas pasaulē.
Astronomiskas uzturēšanas izmaksas
Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainars Baštiks nesen oficiāli paziņoja, ka viena bērnunama iemītnieka uzturēšana šādā iestādē valstij izmaksā 292 latus mēnesī.
Nezinu, kā šādu ciparu var pamatot, bet, piemēram, Aizkraukles rajona padomes bērnunamā—patversmē “Dzeguzīte” viena bērna uzturēšanai mēnesī vajag 137 latus. Daļu šīs summas maksā rajona padome, daļu — pašvaldība, kuras teritorijā dzīvo vai ir pierakstīti šo nelaimīgo bērnu vecāki.
Ļoti iespējams, ja vecākiem par bērnu tagadējo dažu latu vietā valsts maksātu kaut 50 latu mēnesī, bērnunamos nebūtu vismaz to bērnu, kuriem vecāki patlaban ir tik nabadzīgi, ka nespēj viņus audzināt.
Domādams, kā panākt, lai bērni augtu ģimenēs, nevis valsts aprūpes iestādēs, Baštika kungs sācis akciju “Palīdzi bērnam izaugt”. Viņš aicina sabiedrību uzņemties rūpes par tiem likteņa pabērniem, kuriem trūkst ģimenes siltuma, vecāku mīlestības un rūpju. Trūkst māju.
Maizei visur garoza
Daudzos bērnunamos pret to audzēkņiem darbinieki diemžēl izturas cietsirdīgi. No deviņos bērnunamos pārbaudītajiem 795 bērniem 386 gadījumos konstatēti pārkāpumi.
Pēc tam, kad pašvaldība ievieto mazuli bērnunamā, par viņu pilnībā aizmirst, un nekas netiek darīts, lai palīdzētu risināt bērna ģimenes problēmas tā, lai viņš varētu tajā iespējami ātri atgriezties.
Mīlestība pāraug nicinājumā
Pēc ģimenes ļoti ilgojas mazākie bērni, kuri atceras vecākus un tiecas pēc viņiem. Viņi vēl nesaprot, ka vecāki ir alkoholiķi, viņiem svarīgi, lai māte un tēvs būtu blakus.
Kad bērns izaug par pusaudzi un sāk apzināties, ka vecāki degradējušies, daudzi paši paziņo, ka mājās nevēlas atgriezties. Pusaudžiem kauns no vecākiem, un viņi cenšas dzīvot no ģimenes tālu projām. Daudz ir tādu gadījumu, kad māte, visu mūžu pavadījusi bez bērniem, vecumdienās vēršas pēc palīdzības, bet viņai parāda durvis…
Izvēlas, kur labāk
Pagājuši tie laiki, kad pusaudži bēga no bērnunama, lai tikai būtu mājās. Nu viņi saprot, kāda nākotne viņus sagaida kopā ar pagrimušajiem vecākiem, un nereti pēc atgriešanās ģimenē paši pieprasa sociālajiem darbiniekiem viņus atkal ievietot bērnunamā.
Pēc bāriņtiesu un pagasttiesu lēmuma no “Dzeguzītes” 2000. gadā ģimenēs atgriezušies pieci bērni, bet jau pēc neilga laika trīs no viņiem atkal ievietoti bērnunamā. 2001. gadā ģimenē neatgriezās neviens, 2002. gadā — trīs, bet šogad jau septiņi. Iepriecina, ka bērnu atgriešanās ģimenēs tomēr pieaug. Tas ir sociālo darbinieku nopelns.
Vecākiem jāzina savi pienākumi
Kādos gadījumos bāriņtiesa var apturēt vecāku varu un bērnu ievietot valsts vai pašvaldības aprūpes iestādē un kādos gadījumos viņus atkal var atdot ģimenei?
Stāsta Aizkraukles novada domes bērnu sociālās palīdzības organizatore un bāriņtiesas locekle Skaidrīte Garnele:
— Bāriņtiesa var nolemt atņemt bērna aprūpes tiesības vecākiem, kuriem ar tiesas lēmumu piespriests cietumsods, ja bērnu nevar audzināt vecāku slimības dēļ, ja vecāki savas vainas dēļ nevar bērnam nodrošināt pienācīgu aprūpi, ja viņa dzīvība un veselība gan fiziski, gan garīgi ir apdraudēta. Likums paredz: ja aprūpes tiesības atņem vienam no vecākiem, aprūpi var uzticēt otram.
Ja bērnu atstāj viņa dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērns cieš no vecāku vardarbības, bāriņtiesas priekšsēdētājs var pat vienpersoniski nolemt atņemt aprūpes tiesības un nekavējoties nogādāt bērnu drošībā — audžuģimenē vai bērnunamā.
Ja ir pamatotas aizdomas, ka bērns cietis no vecāku vardarbības, vecākiem nekavējoties jāatņem aprūpes tiesības un jāgādā, lai bērns saņemtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību un arī sociālo rehabilitāciju.
Cieš alkoholiķu bērni
Vardarbība iespējama ne tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, bet arī labi situētās, kur cietušo bērnu vecāki sabiedrībā ieņem atbildīgus amatus. Viens no visbiežāk minētajiem iemesliem, kāpēc vecākiem atņem bērna aprūpes tiesības, ir vecāku pārmērīga alkohola lietošana.
Kad aprūpes tiesības atņemtas, to tagad dara uz sešiem mēnešiem, sociālajiem darbiniekiem jāstrādā ar vecākiem, lai situācija ģimenē uzlabotos un bērns atkal varētu atgriezties pie savējiem.
Patlaban Aizkrauklē mīt 31 riska ģimene, kur aug 40 bērnu. Sociālie darbinieki šīs ģimenes ļoti uzmana, palīdz atrisināt gan materiālās, gan dažādas atkarības problēmas, lai neciestu bērni un lai viņi nebūtu jāievieto valsts bērnu audzināšanas iestādē. Bērnunamā “Dzeguzīte” dzīvo tikai daži aizkraukliešu bērni, četri šovasar atgriezās ģimenē, bet vēl par diviem lemsim.
Raivim nu ir abi vecāki
No 62 “Dzeguzītes” bērniem septiņi ir no Kokneses pagasta. Kokneses pagasttiesas priekšsēdētāja Silvija Vēze priecājas, ka šovasar no bērnunama ģimenē atgriezies Raivis. Viņš bērnunamā pavadīja divus gadus.
Raivis pavisam mazs zaudēja māti, bet tēvs Aigars, kļuvis atraitnis, zēnu audzināja ar radinieces palīdzību. Tomēr problēmas radās, un puisīti vajadzēja ievietot “Dzeguzītē”. Nu tēvam ir jauna ģimene. Zēna audžumātei Līgai dzīve bijusi ļoti traģiska, arī viņa bijusi atraitne, un jaunajai sievietei ir par Raivi gadu vecāks dēls Renārs. 17. augustā piedzimis abu kopīgais dēliņš Mikus. Vecākie zēni mazo jau iemīlējuši, un Raivis uzskata, ka viņam ir laba ģimene.
Līgas kundze, kaut arī daži koknesieši viņu nesaprot, ir stipra sieviete. Viņa zina, ka sava laime jākaļ pašai, bet ģimenes labklājība jāveido visiem kopā. Ja būs saticība, būs arī atbildība. Par sevi, vīru un bērniem.
Sauc par mammu
Raivis sarunā atzīst, ka bērnunamā nebija slikti, tomēr mājās labāk. Viņš ļoti priecājies par tēva un Līgas, kuru jau pirmajā tikšanās reizē nosaucis par mammu, apciemojumiem. Zēns brīvlaikos vienmēr ciemojies mājās Koknesē.
— Sociālā dienesta un pagasttiesas darbinieki šo ģimeni allaž apciemo. Vienmēr konstatējam, ka Līgas un Raivja tēva Aigara dzīve kļūst arvien labāka. Mājās vienmēr ir kārtība un tīrība. Šovasar zēns ģimenē jutās ļoti labi un pats mums ne reizi vien lūdza vairs uz “Dzeguzīti” nesūtīt. Tāpēc nolēmām ļaut Raivim atkal dzīvot kopā ar tēvu, audžumāti un brāļiem. Zēns mācības turpinās Kokneses vidusskolā, — stāsta Silvija Vēze.
Jauna dzīve
Nu Raivim sākas jauna dzīve. Savā vecajā skolā, jau iepazīto draugu vidū, un ģimenē, kur jāklausa vecāki un jāveic arī savi ikdienas pienākumi.
Silvija Vēze cer, ka ar šo ģimeni viss būs kārtībā, ka bērni necietīs ne no vecāku nežēlastības, ne alkoholisma. Ģimenei vajadzētu plašāku dzīvokli, ar laiku to nokārtos. Galvenais, ka abiem vecākiem ir liela vēlēšanās puikas izaudzināt ģimenē par godīgiem un čakliem jauniešiem.
Kas ir mājas?
Pavisam citā situācijā ir Daudzeses pagasttiesas uzmanības lokā esošie dvīņi Liene un Mārtiņš, kurus valsts audzinājusi jau kopš dzimšanas. Nupat pieņemts lēmums vecākiem atjaunot bērnu aprūpes tiesības, lai mazie varētu dzīvot ģimenē, kur viņi līdz šim dažkārt skolas brīvlaikos ciemojušies. Šiem bērniem vēl nav īsti skaidrs, kādām jābūt labām mājām, jo tādu viņiem nekad nav bijis.
Kad mazie piedzima, veselības problēmu dēļ māte Inita viņus atstāja slimnīcā. Mātei jau bija četri lielāki bērni no pirmās laulības. Es diemžēl viņu nesatiku, jo kopā ar bērniem Inita tagad vai ik dienu mežā lasa ogas un sēnes. Tas ir labs atspaids ģimenes budžetā, jo meža veltes var pārdot. Es viņai jautātu, kāpēc bērni tik ilgi dzīvoja bērnunamā, kāpēc nebija iespējams ātrāk mazos ņemt mājās? Vai mātes sirds pēc viņiem neilgojās?
Jābūt kopā ar vecākiem
Izrunājos ar bērnu tēvu Viktoru, kurš strādā Daudzeses pamatskolā par saimniecības pārzini. Viņš uzskata, ka mazajiem jābūt ģimenē. Tagad viņam esot labs darbs, par bērniem varēšot rūpēties.
Lienei vēl ir veselības problēmas, un viņa mācīsies Kokneses speciālajā internātskolā — attīstības centrā, bet Mārtiņš — Daudzeses pamatskolā. Vasarā, tēvam palīdzot dažādos skolas sakopšanas darbos, zēns viņu iepazinis un pieķēries. Droši vien arī iemīlējis, jo tēvam bija daudz ko stāstīt par dēla labajiem darbiem. Gan Liene, gan Mārtiņš šovasar dzīvoja pie vecākiem un bija kopā arī ar ģimenes vecākajiem bērniem.
Daudzeses pagasttiesas priekšsēdētāja Anita Plēsuma daudz darījusi, lai šo ģimeni mudinātu sakārtot savu dzīvi, lai vecāki bērnus paņemtu no bērnunama. Viņa gan atzīst, ka vecākiem tas nenācies viegli, jo mazie pie viņiem regulāri nevarēja būt, tāpēc tagad atbildība par ģimenes labklājību vēl jo lielāka. Gan vecākiem, gan pagasttiesai.
No nāves glābj labi cilvēki
Šovasar par mazās aiviekstietes Lindas atgriešanos ģimenē domā Aiviekstes pagasttiesas darbinieki. Bieži apciemo meitenītes vecāku Lolitas un Vasilija mājas, lai redzētu, kā viņi dzīvo.
Linda “Dzeguzītē” nokļuva četru gadu vecumā, kad abiem vecākiem toreiz vēl uz nenoteiktu laiku pārtrauca vecāku varu. Viņi tolaik dzīvoja Pļaviņās, bet, kad abi kļuva bezdarbieki, pārcēlās uz Lolitas mātes māju Aiviekstes pagastā. Lolitai no pirmās laulības ir četri, bet vīram — trīs bērni. Linda ir abu kopīgā meita. Viņai bija redzes problēmas, bet, bērnunamā prasmīgi ārstējot, viss gandrīz ir kārtībā.
Meitenei liela nelaime gadījās pērn, kad pēc gripas radās lielas komplikācijas, un bērnam draudēja nāve. Rīgas bērnu klīniskajā slimnīcā Linda gandrīz mēnesi bija komā, un divreiz viņai konstatēja pat klīnisko nāvi. Meitenes dzīvību izglāba mediķi un bērnunama darbinieces. Māte pie bērna atbrauca, kad viss jau bija garām…
Bez valsts aprūpes neiztikt
Linda pēc slimošanas vairākkārt ārstējās sanatorijās, bet viņas veselība joprojām ir ļoti trausla, jo bērna organismam nav imunitātes. Meitene var smagi saslimt pat no nelielas saaukstēšanās, tāpēc viņai jābūt labu speciālistu uzraudzībā.
Pagasttiesa un arī bērnunama direktore Aija Svētiņa uzskata, ka šogad Lindai labāk mācīties Cēsu sanatorijas meža skolā. Bērna ārstēšana līdz šim izmaksājusi tūkstošiem latu. Ne pašvaldībai, ne vecākiem tādas naudas nebūtu. Tāpēc patlaban Lindai tomēr labāk palikt valsts apgādībā.
Uz sapulci neatnāk
Kad kopā ar Aiviekstes pagasta sociālo darbinieci Ināru Veikšāni tikos ar Lindu, māte Lolita stāstīja, cik meitenītei vasarā mājās labi klājies. Viņa palīdzējusi vieglākajos lauku darbos un priecājusies, ka var būt mājās kopā ar māti un tēvu, kurš no darba parasti ierodoties nedēļas nogalē. Kopā ar Lindu bija arī Lolitas jaunākā meita Aija. Abas jau nopriecājušās, ka varēs mācīties Pļaviņu ģimnāzijā, līdz skolai esot tikai pāris kilometru. Ar mazo māsu kopā ietu lielā, un viss būtu kārtībā.
Arī pagasttiesas darbiniekiem gribas, lai meitene justos laimīga, bet Pļaviņās bērnam nevar garantēt tādu veselības aprūpi, kāda vajadzīga. Pagasttiesai par to bija jālemj ceturtdien, tomēr vecāki uz sēdi neieradās. Viņus velti gaidīja divas stundas…
Sirsniņa atkal sāp
— Lindai mācības jāsāk 1. septembrī kā visiem bērniem, tāpēc patlaban citas izejas nav — viņu atkal jāved uz “Dzeguzīti”, pēc tam mēs meiteni nogādāsim Cēsīs, — stāsta “Dzeguzītes” direktore Aija Svētiņa.
Domāju par Lindu. Kad ar viņu sarunājos, meitenīte sākumā bija diezgan saspringta, tikai pamazām, stāstot par mazajiem kaķēniem un kucēnu, bērns atplauka.
Kad vairākkārt jautāju, kur viņa vislabāk vēlētos dzīvot — pie vecākiem, bērnunamā vai jaunajā skolā, meitenīte vienmēr klusu atteica — nezinu… Bērns, šķiet, nebija pārliecināts, ka mājās būs labāk, lai cik ļoti viņai tur gribētos būt. Iespējams, meitenes iztēlē par īstajām mājām kļuvusi viņas istabiņa bērnunamā. Tur tik daudz skaistu rotaļlietu, garšīgs ēdiens, draugi un sirsnīgas audzinātājas.
Nekas vēl nav zaudēts
Šīs meitenītes likteni lems Aiviekstes pagasttiesa. Tomēr mātes neierašanās uz sēdi bērnam atkal radījusi sirdssāpes. Iespējams, mātei bija kāds attaisnojošs iemesls, bet vai tad to nevarēja paziņot jau iepriekš?
Vēl nekas nav zaudēts. Būs nākamā pagasttiesas sanāksme, kurā šo jautājumu droši vien izskatīs. Tomēr bērnam, esmu pārliecināta, sirds sāp. Par savu bezspēcību un atkarību no pieaugušajiem.
Netiesāsim, bet cerēsim
Bērni ne pie kā nav vainojami. Nekad nevajag zaudēt cerību, ka vissliktākajā tēvā un mātē Dievs pēkšņi var iedegt savu dievišķo mīlestības dzirksti. Nekad nav par vēlu labot dzīves kļūdas, jo mīlestība dara brīnumus. Tikai tas jādara vēl tad, kamēr bērns ir mazs un nav kļuvis ne par savu nožēlojamo vecāku tiesnesi, ne arī soģi.
