Katru gadu pirms Ziemassvētkiem notiek dažādi labdarības pasākumi, akcijas un koncerti.
Katru gadu pirms Ziemassvētkiem notiek dažādi labdarības pasākumi, akcijas un koncerti. Tos rīko gan sabiedriskas organizācijas, gan iestādes un populāri cilvēki. Ikviens no mums var palīdzēt, ziedot santīmus, nopērkot, piemēram, Ziemassvētku atklātni vai saldumu paciņu. Kāda skolēnu organizācija izdomājusi veikalā novietot speciālu dāvanu kasti, un iepērkoties ikviens tajā var ielikt kādu našķi vai mantiņu labdarībai. Arī iemetot ziedojumu urnā latu vai piezvanot pa maksas tālruni, ir gandarījums, ka esmu piedalījies, kādam kaut mazliet palīdzējis.
Tomēr, kur ir robeža starp labdarību, apdāvināšanas prieku un — man pienākas, es gribu?
Vairākos laikrakstos, arī internetā, aicina rakstīt vēstules Ziemassvētku vecītim ar lūgumiem. Lasot šādas vēstules, kurās bērni lūdz konkrētas dārgas lietas — jaunu datoru, jaunākā modeļa mobilo tālruni vai televizoru, pārņem nepatika. Lūdz tie, kam jau tā visa ir gana, lūdz sev, nevis tam, kam vajag vairāk un pašu mazumiņu.
Neprotam dalīties, negribam domāt par otru vairāk kā par sevi pašu, lai gan tieši tā ir labdarība. Vislabākais veids, kā palīdzēt otram, ir ieklausīties un pavaicāt, kā viņam varētu radīt svētkus. Izdarīt to ar sirdi, priecājoties par to, kas ir, nevis sūkstoties par to, kā mums nav.
