“Nelaime nenāk brēkdama — šai latviešu tautas parunai simtprocentīgi piekrītu,” pēc nesenajiem pārdzīvojumiem saka pļaviņiete Zina Maruščaka.
“Manam dēlam ir 37 gadi. Abi dzīvojam kaimiņmājās. Nesen viņš pie manis ieradās četros rītā pēc padoma, ko darīt, jo divos naktī bija sākušās neciešamas sāpes pakrūtē un mugurā,” stāsta zvanītāja. “Viņš bija iedzēris pretsāpju tabletes, bet labāk nepalika. Nolēmām vēl mazliet pagaidīt, bet ap pieciem rītā viņam palika vēl sliktāk. Zvanīju 112 un izsaucu “ātro” palīdzību. Nepagāja ne 10 minūšu, un tā bija klāt. Tonakt Pļaviņu neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē strādāja Iluta Kaņepēja un Daiga Egle. Paldies jaukajām meitenēm par profesionalitāti un smaidu, viņas man neļāva krist panikā. Sniegušas pirmo palīdzību, viņas aizveda dēlu uz Jēkabpils slimnīcu, pēc tam viņš ārstējās Rīgā. Izrādās, dēlam bija infarkts. Tagad no pieredzes varu teikt — nekavējieties ar palīdzības saukšanu līdzīgos gadījumos, jo ne vienmēr jūs apkalpos tik ātri un profesionāli.
Grūtajā brīdī man lielu morālu atbalstu un mierinājumu sniedza arī Pļaviņu komunālo pakalpojumu uzņēmuma valdes locekle Ņina Maškova un sociālā dienesta darbinieces Valentīna Babre un Rasma Kupče. Tas palīdzēja labāk nekā zāles.’’
