Večiņa pirms Ziemassvētkiem nolēma uzrakstīt Dievam vēstuli un palūgt naudiņu, lai samaksātu par siltumu.
Večiņa pirms Ziemassvētkiem nolēma uzrakstīt Dievam vēstuli un palūgt naudiņu, lai samaksātu par siltumu. Tā arī rakstīja: “Mīļais Dieviņ, visu savu dzīvi esmu smagi strādājusi, bet tagad pensija ir maza un nespēju samaksāt par siltumu. Palīdzi man, atsūti kaut vai 300 latu, samaksāt varu aiziet arī pati.” Uzrakstīja večiņa vēstuli, bet adreses, kur sūtīt, nav. Nolēma aizsūtīt deputātam, par kuru balsojusi: gan jau viņš zinās, kā aizsūtīt adresātam. Deputāts saņem vēstuli, izlasa un apžēlojas par nelaimīgo. Dabū no Labklājības departamenta 200 latu sociālo pabalstu, ieliek deputāta aploksnē un aizsūta večiņai. Pēc pāris nedēļām deputāts saņem no tās pašas večiņas vēl vienu vēstuli. “Paldies tev, Dieviņ, par tavu žēlastību! Tik vien lūdzu tev — citreiz naudu caur deputātu nesūti. Viņš, draņķis, no trīssimt latiem simts latu “ievilcis nāsīs”!
