“Presei pretī runāt nedrīkst, ja viņi čurā virsū, tad tā esot Dieva rasa.” Pasakot šo frāzi, pārliekot kāju pār kāju, ērtāk iekārtojoties krēslā, gaidot manu reakciju, intervijai bija “gatavs” kāda raksta varonis.
Man asinis sastinga. Vienīgā doma tobrīd bija vai nu bēgt, vai samelot, ka neesmu no avīzes, esmu te, slēgtā teritorijā, vienkārši apmaldījusies un priekšnieka kabinetā meklēju izeju… Taču materiāls bija ieplānots nākamajam numuram, turklāt birojs bija otrajā stāvā, tāpēc bēgšanu pa logu arī izmetu no galvas.
Mūsu saruna izvērtās divtik garāka, nekā sākumā bija plānota, daudzas interesantas atziņas palika ārpus avīzes slejām, jo materiāls nebija paredzēts tik plašs, saruna no ļoti atturīgas un formālas izvērtās personiskās pārdomās, patīkamos vērojumos, un tā man bija lieliska mācību stunda. Šī saruna bija viena no grūtākajām, bet reizē arī vērtīgākajām aizvadītājā gadā — tieša, “sulīga” un neparedzama. Tas arī ir lielākais gandarījums šajā darbā — no noraidoša, nereti negatīvi noskaņota, pilnīgi “slēgta” cilvēka dabūt ne tikai vajadzīgo informāciju, bet mainīt viņa noraidošo attieksmi, no nulles veidot sadarbību un veicināt vēlmi to darīt arī pašiem, ieinteresējot rezultātā, ko varēs lasīt raksta rindās. Un labā rezultātā, ko lasīs citi, ir ieinteresēts ikviens.
Savukārt jums, mīļie “Staburaga” lasītāji, kuriem laikraksts gadu no gada kļuvis par ikdienas uzticamāko draugu, padomdevēju, saikni ar ārpasauli un izziņu avotu, novēlu labu veselību, izturību un dzīvesprieku ikdienā ik uz soļa!
