Kaut aiz loga jau vakara krēsla, tomēr tad, kad istabā ienāk labs cilvēks, krēsla pazūd, un liekas, istabā iespīdējis saules stariņš. Es nerakstu prozu, bet rakstu par konkrētu cilvēku, savu kaimiņu Armandu Auziņu.
Tas sākās pavisam ikdienišķi. Man atteicās kalpot datora printeris. Kā speciālistu pieaicināju Armandu. Protams, vakarā pēc darba. Armands rūpīgi pārbaudīja veco printeri, un mēs secinājām, ka jāpērk jauns, jo vecais bija kalpojis jau 18—20 gadu. Armands pats apsolīja apskatīties veikalos un nopirkt printeri vairāk piemērotu manam darbam. Pēc pāris dienām atveda jaunu. Pieslēdzām, bet pēc tam printeris apklusa. Nākamos vakarus Armands meklēja vainu, līdz beidzot atrada. Tagad printeris darbojas.
Armands pats viņu atveda, uzstādīja un vairākus vakarus noņēmās, lai dabūtu to “pie dzīvības”. Par visu padarīto darbu Armands Auziņš nepaņēma ne centa, pasmaidīja, novēlēja veiksmi darbā un aizgāja.
Kaut vairāk būtu tik labu un atsaucīgu cilvēku, kuri bez kurnēšanas, bez samaksas, ar laba vēlējumiem izpalīdz vecam cilvēkam!
Patiesā cieņā Armandam Auziņam — pensionārs Arvīds
