“Tagad man ir divas dzimšanas dienas — tā diena, kad patiešām esmu dzimusi, un šī gada 16. septembris. Tā ir diena, kad mediķi mani nozaga nāvei,” saka Sarmīte Grustāne. Viņa ienāca redakcijā, lai pastāstītu par piedzīvoto šajā dienā un pateiktos ārstiem un viņu palīgiem par dzīvības glābšanu.
Sarmīte, kas piedzīvojusi infarktu, atceras, ka rīkojusies diezgan drosmīgi. Sākumā par veselības problēmām konsultējusies ģimenes ārsta praksē un pēc tam pati izsaukusi ātro palīdzību. “Es pat nezinu, no kurienes viņi bija — Aizkraukles, Pļaviņām vai Ērgļiem, bet viņi mani burtiski izrāva nāvei no nagiem. Viņi darbojās operatīvi un profesionāli, feldšerēm palīgā nāca arī šoferis. Cik saprotu, mans stāvoklis bija ļoti smags, jo ātrās palīdzības mašīna pie mājas esot stāvējusi kādu stundu,” stāsta Sarmīte. Kad mediķi nolēmuši slimnieci nogādāt slimnīcā, viņi sazinājušies ar mediķu brigādi no Rīgas, kas devās vietējiem pretī. Satiekoties ceļā, no Rīgas izsauktie mediķi iekāpuši mašīnā, kas no Iršiem brauca uz Rīgu, novērtēja situāciju un turpināja sniegt medicīnisko palīdzību.
Runājot par infarktu, medicīnas speciālisti norāda — ja palīdzība tiek sniegta divu stundu laikā, ir liela iespējamība slimnieku glābt. Diemžēl mirstība miokarda infarkta gadījumā visā pasaulē joprojām ir ļoti augsta.
Izrādās, Sarmītei patiešām jau bija iestājusies klīniskā nāve, un mediķi veica atdzīvināšanas pasākumus, kas bija veiksmīgi. Pēc notikušā viņa nogādāta “Gaiļezera” slimnīcā. “Cik saprotu, Rīgas ārsti mūsu mediķu veikumu novērtēja kā pareizu un profesionālu, tātad te strādā ļoti gudri, zinoši un par sevi pārliecināti speciālisti,” saka Sarmīte.
“Par tādiem darba darītājiem būtu jāzina visam reģionam. Ka mūsu ātrajā palīdzībā strādā tik profesionāli speciālisti. Būtu labi, ja šādus speciālistus vairāk atbalstītu arī valsts un novadu pašvaldības, nāktu pretī, lai viņi varētu kaut kā ietaupīt līdzekļus, iekrāt, doties kādā ilgākā atpūtā, jo darbs viņiem patiešām ir smags un atbildīgs. Lielākas algas jau viņi “izsist” nevar, taču ir svarīgi, lai viņi justu, ka ir novērtēti un atbalstīti. Un, ja tādi gadījumi kā manējais ir bieži, ātri var izdegt,” ir pārliecināta Sarmīte, taču viņa nezina savu glābēju vārdus. Stāstot par mediķu veikumu, Sarmītei brīžiem grūti valdīt asaras.
“Staburagam” izdevās noskaidrot, ka 16. septembrī izsaukumā uz Iršu pagasta “Madarām” devās brigāde no Aizkraukles — feldšeres Sandra Krūmiņa, Gita Iļjina un autovadītājs Romāns Tišalovičs, kas sniedza pirmo palīdzību. Savukārt ceļā uz slimnīcu viņus sagaidīja un turpināja sniegt palīdzību Neatliekamās medicīniskās palīdzības Rīgas centrālās apakšstacijas ārsts Aleksejs Višņakovs un ārsta palīgs Tonijs Galanders.
Publiskajā telpā bieži izskan pārmetumi ārstiem par nolaidīgu rīcību, par neiejūtību vai neizpratni. Dzirdēti briesmu stāsti par notikumiem lielo slimnīcu uzņemšanas nodaļās, taču Sarmītei arī te ir cita pieredze. Viņa stāsta, ka nevienā vietā nav dzirdējusi ne pārmetumus, ne kādu skarbu vārdu. “Es gan neesmu daudz slimojusi, un varbūt man vienkārši paveicās! Taču ar mani auklējās kā ar lelli,” šodien, atskatoties uz notikušo, var arī nedaudz pasmaidīt. ◆
