Nozied asteres un dālijas. Šis ir skolotāju svētku laiks. Kad vasarā skrienam, baudām, ķeram, nedomājam par to, kāpēc esam tādi, kādi esam. Rudens noder apcerēm. Vakar košās kļavas lapas uz taciņas aizveda nevis pie upes, bet tālu bērnībā, kad skolas pagalms un zāliens bija tām piebiris un grābekļiem plecos gājām uz tuvējiem brāļukapiem tos uzkopt.
Likās, ejam paši, darām paši, bet visur aiz muguras stāvēja mūsu klases audzinātāja Maija. Viņa prata paslavēt, kad tas pelnīts, bet, kad teica stingrāku vārdu, tas aizskāra. Viņas vadītās stundas — latviešu valoda un literatūra, arī klases audzināšana, politinformācija — bija piepildītas ar cilvēciskumu, labsirdību. Pagājis vairāk kā 20 gadu. Mūsu klase izklīdusi pasaulē. Šad tad satieku kādu. Viens kļuvis par zemnieku, audzē graudus Bauskas pusē, cits nodevies pasaules apceļošanai, vēl kāds profesionāli izgatavo zvēru un putnu izbāzeņus. Bet skolotāja kādu laiku smagi slimoja, un mēs, visa klase, gājām ciemos uz slimnīcu. Maijas sen vairs nav, bet par to, kāds šajos gados esmu izveidojies, noteikti varu teikt viņai paldies.
Laiki mainās. Nesen runāju ar kādu skolotāju. Viņa teica skarbus vārdus: “Skolotājam nav viegli. Nav patīkami strādāt par “sabiedrības kājslauķi”. Kad vecāki netiek galā ar savu bērnu, vainīga skola. Atved savu “eņģelīti”, un nu pielūdziet viņu, skolotājas!”
Skola sadalījusies it kā divās karojošās pusēs — vienā ir skolotājs ar vēlmi mācīt, bet otrā — pārāk pašpārliecinātais skolēns, kuram viss ir atļauts. Neapskaužams un pārāk maznovērtēts kļuvis šis amats. Arī atalgojuma ziņā nebūt ne prestižākais darbs.
Un tomēr tieši šie cilvēki visbiežāk ir tie, kuriem kāds no skolas bērniem vēlas līdzināties, kuri ar savu pozitīvo attieksmi pret dzīvi sauc līdzi tos, kam ģimenē bieži vien neiet tik gludi.
Kāda pensionēta skolotāja man reiz sāka uzskaitīt viņas audzēkņus, kuri tagad atbildīgos amatos valdībā un iestādēs. Runāju arī ar Aivara Lemberga skolotāju. Kāda tad īsti ir tā sabiedrība, kuru šīs nu jau sirmās galvas skolojušas? Tā, ar kuru diendienā sastopamies ik uz soļa. Un kāda izaugs tā, kura šodien sēž pie grāmatām un planšetdatoriem? Tas atkarīgs no kāda literatūras, dziedāšanas vai cita priekšmeta skolotāja. Šobrīd kādā solā sēž nākamais Latvijas prezidents, premjers, ārlietu ministrs, kurš pacels vai diemžēl nogremdēs valsti. Bet ēnā paliks viņi, skolotāji, dvēseļu lāpītāji un savas dzīves ziedotāji citu labā.
