“Cik tu esi laimīga!” kāda pazīstama pensionāre vakar teica savai draudzenei viengadniecei. “Tev bērni un mazbērni ir Latvijā. Varbūt atbrauks ciemos? Ir taču trīs brīvas dienas. Aiziesiet uz koncertu, ēdīsiet tavu cepto garšīgo kūku. Bet manējie… tālu prom. Viņiem 18. novembris nav svētki — jāstrādā.”
Tajās retajās reizēs, kad pazīstamās kundzes mazbērni atbrauc ciemos, viņi Latvijas televīzijas kanālus neieslēdz, omes nopirktās latviskās grāmatiņas neatver un savā starpā sarunājas angliski. Latvijā viņi vairs nekad nedzīvos, dzimtenei un tautai svarīgas lietas pamazām aizmirsīs, ja vecākā paaudze par tām bieži neatgādinās. Bet kā lai atgādina? Sazinās taču tikai pa tālruni, viens otru redz skaipā, bet to īpašo noskaņu, svētku svinīgumu, tirpiņas pār kauliem, Valsts himnu dzirdot, virtuāli nenoraidīsi. Sirdi iekustināt, dvēseli atmaidzināt spēj tikai otra sirds un dvēsele cieši blakus, iepretī. Acu skatieni, mulsi slēptu asaru pērlēm rotāti, satiekoties var nodot otram to vārdos neizsakāmo jūtu vibrāciju, kas nekā citādi nav rodama. Smalkās radniecības stīgas, kas neredzami vieno pārus, ģimenes, tuviniekus, globālāk arī tautas un paaudzes, dzimst brīžos, kas vienlīdz svarīgi veselai cilvēku kopai, zemei, valstij. Bez tām mums neizdzīvot.
Šodien, valsts lielāko svētku priekšvakarā, vislielāko un sirsnīgāko sveicienu ir pelnījuši tie, kuri joprojām dzīvo un strādā mūsu mazajā, mīļajā Latvijā. Tie, kuri nekad nekravās ceļasomas prombraukšanai, lai cik grūti un neizturami būtu. Kuri nekad nesaka “šī valsts”, bet gan — “mūsu valsts’’, “mana tauta”. Nenozākā zemi un valsti, kurā dzimuši, auguši paši un audzina savus bērnus, pat tad, kad tās likumu rakstītāji un pildītāji to tiešām pelnījuši. Tādiem cilvēkiem man gribētos paspiest roku. Par to, ka viņi te ir šodien un būs rīt. Kopj mūsu zemīti, ievāc tās dotos augļus, ikreiz no jauna piedzīvo brīnumaino gadalaiku miju, domā par labāku nākotni un pagalmā uzvelk mastā Valsts karogu, kad ir svētki valstij vai ģimenei. Jo tad es zinu: Latvija būs un plauks vienmēr. Pēc septiņiem gadiem, kad tai svinēsim 100 gadu, un daudzus gadsimtus vēlāk.
